Grāmata- Stāsts par doktoru Dūlitlu. Autors: Hjū Loftings.
Nosaukums: Stāsts par doktoru Dūlitlu.
Autors: Hjū Loftings.
Izdevējs: Liesma.
Gads: 1972
LPP: 114
Hugh Lofting ”The Story of Doctor Dolittle”., 1932.
Tulkojums latviešu valodā- Vizma Belševica
Par grāmatu–
Pie Džona Dūlitla ārstējās visi Padlebijas iedzīvotāji, bet tā kā doktoram Dūlitlam ļoti patika dzīvnieki un viņš tos turēja gan savā mājā, gan dārzā, ļaudis pamazām pārstāja nākt pie viņa, jo daži zvēri viņus biedēja. Tā nu kādu dienu Polinēzija, doktora papagailis, ieminējās, lai doktors kļūst par dzīvnieku ārstu. Ar Polinēzijas palīdzību apguvis dzīvnieku valodu, doktors kļuva par visas apkārtnes slavenāko dzīvnieku ārstu. Un ne tikai apkārtnes- pat no tālās Āfrikas tika atsūtīta ziņa, lai doktors dodas glābt sasirgušos pērtiķus.
Kārtējais aplis grāmatlasīšanā- grāmata, kas man lasīta priekšā, vēlāk pats lasīju un pārlasīju, tad vecākam bērnam izlasīju un nu aplis noslēdzās pie jaunākā bērna. Gan jau šis nebūs pēdējais aplis. Kā nekā grāmata ir ne tikai klasika, bet pie tam interesanta klasika.
Te ir viss, ko vien sirds var kārot- uzticami draugi un palīgi, sarunāšanās ar dzīvniekiem, ceļošana ar kuģi, varoņdarbi, cīņa ar pirātiem, bēgšana no cietuma… Un viss tas nieka simts lappusēs! Un pa vidu vēl taču jāārstē dzīvnieki- suņi, kaķi un vecajam zirgam vajadzīgas brilles.
Doktora labsirdība, Polinēzijas gudrība, Bumpo naivums un Ruk-ruka bailīgums- tā ir tikai neliela daļa no grāmatas varoņiem un viņu īpašībām. Briesmīgā Džolidžinkija, sasirgusī Pērtiķu Zeme, nežēlīgais Berberijas Pūķis un kas tik vēl negadījās doktora ceļā. Viens pēc otra seko piedzīvojumi, viens par otru bīstamāki, bet katru reizi dzīvnieki palīdz doktoram izkļūt sveikā.
Ko gan vairāk mazs lasītājs var vēlēties! Protams, arī lielajam lasītājam joprojām ir interesanti. Un nemaz nav vēlme piekasīties pie doktora finanšu pratības vai kuģošanas spējām. Stāsts vēl aizvien spēja aizraut gan ar savu labsirdību, gan interesantajiem piedzīvojumiem. Un, protams, Kaķugaļas Vīrs ir tikpat noslēpumaina persona kāda tā bija arī bērnībā. Pat Grūdmūs-velcjūs neradīja tik daudz jautājumu (vai kāds bērnībā prātoja- kā šis zvērs nokārtojas?), kā šis noslēpumainais vīrs.
Rakstniekam, nu jau vairāk kā simts gadus atpakaļ, izdevies radīt tik burvīgus tēlus, ka pasaule joprojām ar interesi seko viņa izdomāto varoņu gaitām gan pārlasot grāmatas, gan skatot vecas filmas un radot jaunas kinoversijas par doktoru Dūlitlu. Te pat nav ko piebilst- grāmata ir pelnījusi, ka to lasa un pārlasa. Viena no tā retajām bērnības grāmatām, kuru droši var pārlasīt un ne nieka no bērnības labajiem iespaidiem netiks sabojāti.
Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Kad pirms pāris gadiem šo lasīju priekšā saviem bērnem, tad tā likās pavisam slikti novecojusi. Bērniem, protams, patika, bet tas, kā tā laika labākajās tradīcijās mežoņi/papuasi, vai kas viņi tur bija, tiek attēloti tuvāk pērtiķiem, ne cilvēkiem, mūsdienās reāli uzprasās uz kancelēšanu.
Toties tika politkorekti dēvēti par ”melnajiem” un nav jāsaķer galva kā pie Pepijas :)
Un kur vēl šajā ciklā Doktora Dūlitla peldošā sala (ceru, ka pareizi atceros to nosaukumu)! Pabieza grāmata mazam bērnam, bet es ar lasīšanu no vāka līdz vākam tiku galā vilciena brauciena Daugavpils – Rīga laikā. Apmēram četras stundas. Un joprojām reizēm pārlasu, arī kaimiņu sīkos pieskatot ar to grāmatu izdodas viņus “hloroformēt” interesē.
Te pie labas gribas arī var piekasīties rakstītā ne vienmēr sabalansētībai ar realitāti. Bet vai vajag? Darbība interesanta, aizrauj.