Nosaukums: Mūzaīka.
Autors: Zigmars Liepiņš.
Izdevējs: Pētergailis.
Gads: 2022
LPP: 212

Par grāmatu
Seši lieli mozaīkas gabali, kuros ir daudz sīku mozaīkas un mūzikas gabaliņu. Apmēram šādi vēlētos raksturot Zigmara Liepiņa dzīvesstāsta grāmatu ”Mūzaīka”.

Teju pusgadu nostāvēju bibliotēkas rindā un beidzot tiku arī es pie šīs pieprasītās grāmatas. No sākuma īsti nevarēju saprast- kāpēc tā rinda tik lēni iet? Knapas 200 lappuses, bet neviens īpaši nesteidz atdot bibliotēkā pirms laika. Pēc tam jau nopratu, ka paņem viens, bet iedod lasīt vēl kādam savējam (es tāpat darīju). Tad nu tie 20 cilvēki rindā gan jau jāreizina ar 2 vai 3. Jo grāmata patiešām ir interesanta un ir vērts ieteikt un dot citiem lasīt.

Grāmatā ir sešas nodaļas- sākot no bērnu dienām Liepājā un mācībām Rīgā, līdz ansambļiem Modo un Opus, un tālāk radoši un personiski notikumi ar noslēdzošo nodaļu par darbu Operā.

Un neviens mozaīkas gabals nekrita ārā no stāsta. Ja nu vienīgi beigās tie tiesāšanās protokoli īsti nepiestāvēja. Bet tā viss tieši, precīzi un bez caurpuķu runām. Ja kāds bija izdarījis ko nelāgu vai nepareizu, tā arī tika uzrakstīts. Ja kāds nodeva vai neturēja savu vārdu- arī tas tika pateikts. Un nebija tā, ka autors pats sevi celtu saulītē. Viss izskatījās godīgi gan pret sevi, gan lasītāju. Vēl jāpiemin, ka autors vairākkārt pieminēja savu kašķīgo raksturu. Man gan tas nolasījās ne kašķīgs, bet drīzāk prasīgs. Prasīgs pret sevi un apkārtējiem. Tāpēc arī tika pieminēta gan Viktora Lapčenoka dzeršana, gan Sandras Veinbergas nodevība, gan Nila Saksa Konstantinova sīkmanība, gan Šipkēvica un Paula sīkie nažu dūrieni mugurā. Protams, viņi nebija vienīgie. Un, protams, nebija tikai šādi stāsti. Daudz vairāk bija pozitīvais. Un, ja vēl tas tiek pasniegts ar tikpat pozitīvu humora mērcīti, tad nevar nesmaidīt, lasot šos muzikālās mozaīkas gabaliņus.

Īpaši interesanti bija lasīt tās nodaļas, kur atklājās viena otra lietiņa no tiem laikiem, kurus pats atceries piedzīvojam (piemēram, Boombox vai kaut kas no RadioSWH laikiem).

Man gan dikti prasījās izlasīt kaut ko vēl vairāk par radio laikiem, bet, kā grāmatā autors bija minējis- tad jāizlasa Jura Millera grāmata.
Pēc izlasīšanas pirmā doma bija- ko tik plāna? Gan jau viņam vēl bija, ko teikt un stāstīt. Bet ar laiku apdomājot viss šķiet pareizi un pareizās devās- interesants dzīvesstāsts, bez liekvārdības vai pieķeršanās kādam dzīves posmam vairāk un kaut ko nepasakot citā. Tāpēc arī sanācis interesanti un citiem iesakoši.

P.S. Noteikti izmantojiet grāmatas malās esošos kvadrātkodus- lai arī lasīsies lēnāk, toties būs interesantāks process.


Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.