Nav jau tā, ka man nebūtu ko lasīt vai viss ieplānotais paveikts. Vienkārši sanāca tā, ka pēc Zandera un Apala grāmatas par (labajiem) vācbaltiešiem bija daudz ko padomāt. Kaut ko saprast, kaut ko uzzināt, kaut kam ticēt, kaut kam nē. Apmēram kā skudriņai Tipai- ticēt un neticēt. Tvitersarunā ar vēsturnieku saņēmu ieteikumu- apvāršņa plašināšanai lasīt vācbaltiešu izdotās grāmatas. Kā piemērus minēja Ģetrūdes Fon sen Brinkenas, Ernesta Fon Menzenkampfa un Herberta Fon Blankenhagena darbus. Arī Fēgezaku. Tad nu iedomājos, ka šo visu var lasīt no abām pusēm- vācbaltiešu un latviešu. Ticu un neticu. Lai redzētu kā toreiz bija, izskatījās vai redzēja. Nemeklēt ne patiesību, ne taisnību. Muižas nededzināt. Tik meklēt rakstos- attiecības, attieksmi, savējo un svešo, kā arī leģendāro mūžseno naidu. Nezinu vai no šī visa varēs izvilkt kādu secinājumu. Ja nekā savādāk, tad vismaz subjektīvas pārdomas par katru darbu ceru sagatavot.

Pagaidām gan nekā skaidra nav- ne par lasīšanas un rakstīšanas organizēšanu, ne punkta likšanu, ne formu, ne arī apzināti paši darbi un autori. Tviterī apprasījos ļaudīm pēc palīdzības bargo kungu attiecībās ar apspiestajiem latviešiem- ieteica Blaumaņa noveles, Aspazijas ”Atriebēju”, Ezeriņa ”Torni”, Niedras ”Līduma dūmos”, Janševska ”Dzimteni” un ”Mežvidus ļaudis”, Merķeļa ”Latviešus”, Upīša ”Laikmeta griežos”, Jannausa ”Ideālistus”, Zeibotu Jēkaba ”Baronu Bunduli”, Rutku tēva ”Latvietis un viņa kungs”, teikas un pasakas, Aīdas Niedras ”Sievu”. Ceru uz turpinājumu ieteikumiem (īpaši vācbaltiešu pusei). Laikam jau prātīgāk un pārskatāmāk būtu, ja būtu kāds saraksts ar abām pusēm- latviešu un vācbaltiešu autoru darbiem.

Vēl bija ieteikums lasīt tautasdziesmas- tur var redzēt tās īstās attiecības. Tik nezinu vai šoreiz derēs- nav ko likt pretī no vācbaltiešu puses. Bet varbūt nemaz i nevajag likt pretī? Jāskatās.

Tā ka tuvākajā laikā blogā taps jauna lapa ar kārtējo lasīšanas izaicinājumu. Un cerams, ka taps arī raksti par izlasīto.