Grāmata ”Meitene ar pūķa tetovējumu”
Nosaukums: Meitene ar pūķa tetovējumu
Autors: Stīgs Lārsons
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2010
Lappuses: 568
Par grāmatu-
Mikaēls Blumkvists, zviedru žurnālists un žurnāla Millenium līdzīpašnieks, kādu brīdi ir spiests atstāt žurnālista darbu. To steidz izmantot kāds vecs kungs, liela uzņēmuma īpašnieks- viņš nolīgst Mikaēlu, lai tas atmin viņa ģimenē pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem notikušu traģēdiju.
Neviens necerēja, ka Mikaēlam izdosies atrast ko vairāk, nekā policija pa visiem šiem gadiem ir izdarījusi.
Par Stīgu Larsonu un viņa slaveno triloģiju par meiteni ar pūķa tetovējumu, biju dzirdējis jau kādu laiku atpakaļ- un maz no dzirdētā bija ar negatīvu nokrāsu. Saintriģēja.
Pirms grāmatas, manā rīcībā nonāca filma, kas uzņemta pēc grāmatas ”Meitene ar pūķa tetovējumu” motīviem. Noskatījos un… nedaudz savīlos. Nebija tā, ka filma bija slikta. Nē, viss bija daudz maz ok, tik daudz kas palika tāds mazliet neizprasts. Bija sajūta, ka filma ir domāta vai nu tikai zviedriem vai arī priekš tiem, kuri izlasījuši grāmatu. Un tagad (pēc grāmatas izlasīšanas) varu teikt, ka filma ir priekš tiem, kuri izlasījuši grāmatu.
Grāmata sākas ar nelabvēlīgo tiesas spriedumu Mikaēlam- par goda un cieņas aizskaršanu, kā rezultātā viņam ne tikai jādodas pāris mēneši atsēdēt cietumā, bet arī uz kādu laiku nākas pārtraukt savu žurnālista karjeru.
Šajā mirklī, Mikaēlam tiek piedāvāts tāds kā ģimenes izmeklētāja darbs- astoņdesmit gadus vecs rūpniecības koncerna īpašnieks nolīgst Mikaēlu, kā viņš pats saka, lai vēl pēdējo reizi censtos atrisināt to, kas nomoka večuku pēdējos trīsdesmit gadus- kur palikusi viņa brāļameita?
Mikaēls, lai arī ar gariem zobiem, piedāvājumu pieņem un pamazām, vairāku mēnešu neatlaidīga darba rezultātā, viņš jau uztausta pirmos pavedienus. Lai izmeklēšana noritētu ātrāk, viņam palīgā dodas Līsbete Salandere- meitene ar jocīgu ārieni un tikpat jocīgu iekšieni, bet ar apbrīnojamām spējām uzrakt to, ko citi uzskatītu par neiespējamu.
Divatā viņi nonāk uz pēdām, kas ne tikai apdraud rūpnieka ģimenes nākotni, bet arī viņu pašu dzīvības.
Ja pāris vārdos jāpasaka savas domas par romānu, tad jāsaka, ka ļoti patika. Ja vairākos vārdos, tad- patika meistarīgi uzturētā spriedze (neklausieties, ja kāds saka, ka romāna sākumā nekas nenotiek) un eleganti savītie atsevišķie stāsti (Līsbetes ar Mikaēla), kuri beigās iet pa vienu taku.
Jo īpaši gribās izcelt pašus tēlus- sākot no mazākajām romāna skrūvītēm (Izabella, Frūde uc), līdz pat galvenajiem personāžiem- Mikaēlam un Līsbetei. Aprakstīti un izkrāsoti ar tik košām krāsām, ka prieks lasīt.
Cik nu es pamanīju šīs grāmatas aprakstos, tad visi uzsver Līsbetes tēlu. Arīi es nebūšu izņēmums- lai arī autors grāmatā bija ielicis frāzi, ka Līsbetei pašai ļoti nepatīk salīdzinājums ar citu populāru zviedru literāro tēlu Pepiju Garzeķi, bet liekas, ka tieši Pepija bija Stīgam Larsonam prātā, kad viņš veidoja Līsbeti- tā pati atšķirīgā āriene (gan ne tik krāsaina) un neiedomājamais spēks (šoreiz gan savādākā formā).
Ja nedaudz gribas pamainīt gaisotni no Mārplas vai Puaro laikiem uz kaut ko krimināldetektīvmūsdienīgāku, tad ”Meitene ar pūķa tetovējumu” ir tieši tas, kas vajadzīgs- tur ir aprakstīts viss mūsdienu samaitātās pasaules zieds, kas dažbrīd liekās pārāk slims (nezinu vai man piekritīs grāmatu izlasījušie, bet dažbrīd no teksta spiedās laukā pārāk liela neveselība).
Rezultāts- sanāca daži vakari ar apzagtām miega stundām un radās vēlme noskatīties filmu vēlreiz. Tagad jau ar citu skatu.
Jā, un gaidu abus pārējos frīka meitenes piedzīvojumus- ”Meitene, kas spēlējas ar uguni” un ”Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni”.
[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Lasi arī nākamo, tā jau kopš vasaras sākuma ir pārdošānā. Vai bija pārdošanā.
Ir, ir pārdošanā. Tulīt nāks ārā arī trešā.
bet tas “slimums” kā Tu saki, vispār ir ļoooti raksturīgs daļai skandināvu romānu, nezinu, kā to pamatot…
Varbūt, ka tas slimums viņiem ir ejoša prece: lielāks šoks-lielāka interese- lielāka nauda?
jā interesanti. acīmredzot skarbā daba. bet varbūt kad viņi to noraksta nost tad iekšēji paliek veselāki un tāpēc arī viņiem tā dzīve tur sokas
Jā, uzkrītoši daudz par neveselo, ka lika aizdomāties par autora zemapziņā esošo… droši vien man nav taisnība, tas tikai mūsdienu sabiedrības spogulis.
Nedomāju, ka tas nāk no autora zemapziņas. Drīzāk no vietējās kriminālās hronikas, kā nekā viņš bija žurnālists un cik nu lasīju, tad aktīvi darbojās pret šādām/līdzīgām vardarbībām.
Pirmajā grāmatā man nepatika tas, ka Mikaēls turpināja uzskatīt meklējamo meiteni par mirušu pat tad, kad vecais izstāstīja, ka turpina saņemt ziedu herbārija dāvaniņas, ko metenīte mēdza viņam dāvināt bērnībā. Nu labi- varbūt “nepatika” nav īstais formulējums, bet- man tā bija uzreiz pirmā doma: tātad meitene ir dzīva. Neticami, ka arī Mikaēlam tas neienāca prātā uzreiz, vismaz kā iespējama versija. Otrā grāmata šķita interesantāka, saistošāka, bet iepriekšējos komentos pieminētais “slimums” vēl izteiktāks un līdz ar to liekas mākslīgi sadomāts. Nenoticēju brīnumainajai atdzimšanai pēc sašaušanas un aprakšanas- bet droši vien es vnk pārāk maz zinu par ieročiem.
Par tiem ziediem- šis variants tika pasniegts kā mēģinājums veco rūpnieku kaitināt. It kā slepkava zinajis, ka meitene šos ziedus viņam sūtīja katru dzimšanas dienu un pēc meitenes pazušanas izdomājis vecajam biku palīdzēt saiet sviestā.
Jā, pasniegts jau tā tika. Pieļauju, ka pats vecais tā arī tiešām varēja domāt. Tomēr cilvēkam no malas būtu ātrāk jāapjēdz visas iespējas- ja jau pat man tas momentā iešāvās prātā. Citādi tas pārāk izskatās pēc autora sabūvētas konstrukcijas “pavilksim ka to visu ilgāk”.
sveiks. esmu šo grāmatu lasījis. Man padoms Tev, lai Tavi vērtējumi kļūtu ticamāki – nemētājies ar maksimālajiem novērtējumiem!! Sakatos, Tu bāz 10atkas un 9atkas pa labi un pa kreisi – tas nav labs stils. Ko tad Tu liktu patiesi izciliem darbiem? 10++??
Sveiks!
Uz līdzīgu komentāru es jau kaut kad atbildēju par filmām.
Lieta tāda, ka es šo vērtējumu lieku katrai grāmatai atsevišķi, tās nesalīdzinot.
Ja grāmata bija laba, interesanta un sniedz man visu to, ko no tās gaidīju un vēl vairāk, tad 10nieks ir jāliek. Ja nedaudz pietrūka vai bija kāds mazs pelmenis, tad 9nieks. Ja lielāks pelmenis- 8nieks, utt.
Es nevaru vērtēt gramatas tās salīdzinot globāli.Tādā gadījumā man par Dievišķo komēdiju jāliek 10nieks (pasaules šedevrs) un salīdzinot ar to man, piemēram, Eņģeļu impērija jāvērtē ar 5 vai 4nieku. Jo noteikti lielais vairums piekritīs, ka Dantes darbs ir divas reizes labāks par Eņģeļu impēriju.
Katra grāmata ir unikāla un vērtējums ir tikai un vienīgi par to grāmatu. Liekot no sirds, veselā saprāta un nesalīdzinot tās savā starpā.
Vakar izlasīju arī trešo grāmatu. Nē nu- bija jau interesanti, lasījās ātri un gribējās vienā rāvienā tikt līdz beigām. Tomēr… iespējams, ka šo sēriju nevajadzēja pirkt, būtu pieticis paņemt no bibliotēkas vienreizējai izlasīšanai. (Jo vairāk, ka sasodīti biezas 3 grāmatas- uzreiz aizņem pusplauktu :). Ļoti daudz visa kā autors tur gribējis saliekt iekšā. OK, atmetot kādu līniju nost tas droši vien vairs nebūtu autora iecerētais stāsts, bet tomēr- prasās atcerēties par Okamas bārdasnazi. Piemēram- ko sižetam deva tas atzars par Ērikas apdraudēšanu? Papildus spriedzes vairošanai? Vai lai panāktu, ka valdes priekšsēdētājs uzzina par Millenium pētījumu, par ko Ērika viņam nevarēja saņemties pastāstīt? Vai vnk, lai iekļautu vēl viena “slimuma” aprakstu?
Es pašlaik iesāku otro grāmatu.
Kas man sākumā nedaudz nepatika- Līsbetes nonivelēšana līdz parasta līdzpilsoņa statusam. Var jau būt, ka tam tā jābūt, lai varētu visu tā interesanti pasniegt, bet likās, ka tēlam vajadzēja palikt tikpat spilgtam, kā pirmajā daļā.
Jāturpina lasīt un gan jau redzēšu vai mainīšu domas.
Līsbete, protams, ir interesants tipiņš, bet man šķiet drusku neskaidra tā tēze, ka šis nu ir “jauna veida tēls” literatūrā. Kādā ziņā- jauna? “Uz-datoriem-pasistie” jau šur tur ir bijuši (piemēram- Sargātājā). Kā cilvēks ar ģenētiskām/mentālām īpatnībām? OK- kā vienreizējs eksemplārs varētu būt, bet kā “jaunas tēlu klases” aizsācējs? Vai tagad varētu sagaidīt detektīvstāstu personāžu ķēdīti tipa Šerloks Holmss- Erkils Puaro- mis Mārpla- Niro Vulfs (kas pavisam noteikti ir vienas tēlu klases pārstāvji)? Nāk prātā Ērihs Kestners, kas teicis apmēram tā, ka, lai stāsts būtu patiess, tam nav jāapraksta reāli noticis gadījums, bet gan tas, kas varētu būt noticis. Nu tad viss, kas iekļauts šajā triloģijā, varētu būt noticis, tomēr kopā izklausās pārāk jau nu sakonstruēts.
Par Līsbeti es vairāk biju domājis ka tēls pirmajā daļā bija pilnīgi čau- meitene dadzis, ezis un visādi citādi pats par sevi esošs tēls.
Tagad (otrās daļas sākumā) viņa ir baigā mājsaimniece, kura iepērkas IKEA, pērk avīzes, pupturus, ēd pusdienas zabegalovkās utt.
Kaut kā baigi vienkārši (un ātri) autors viņu iesvieda ”normālo” ļautiņu sabiedrībā.
Nu- ja reiz cilvēks tiek pie naudas, tad rodas kārdinājums to kaut kur arī izlietot. Tipa- tev vairs nav jādomā, kā izkruķīties dižā pieticībā, tu vari atļauties dažus “normāla” cilvēka paradumus, vismaz savu priekšstatu robežās par šādiem paradumiem. Vai vismaz- tādi ir “normāla” cilvēka priekšstati par iespējām izmantot lielu naudu, un autors taču laikam ir tikai normāls cilvēks. Fakts, ka būtu interesantāk, ja Lisbetei rastos kāds absolūti crazy naudas izmantošans plāns. Kaut gan ideja par pārdesmit istabu dzīvokli, kurā apmēbelē labi ja trīs istabas, un tās pašas arī lāga neizprotot- ar ko un kāpēc, arī varētu būt drusku no kategorijas “kreizī”. Vismaz “pareizi normālo” cilvēku priekšstatos. Jā, ir drusku sajūta, ka autors pacēlis tēlu, ko lāga nevar līdz galam konsekventi iznest.
varētu būt vairāk tādu filmu kas domātas tikai pēc grāmatas izlasīšanas. domāju ka tas ir lielisks pluss. un vairāk grāmatmīļu pasaulē. lai tie filmisti redz ka ir kaut kas viņiem vēl nezināms, intriģējošs…