Nosaukums: Meitene ar pūķa tetovējumu
Autors: Stīgs Lārsons
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2010
Lappuses: 568

Par grāmatu-
Mikaēls Blumkvists, zviedru žurnālists un žurnāla Millenium līdzīpašnieks, kādu brīdi ir spiests atstāt žurnālista darbu. To steidz izmantot kāds vecs kungs, liela uzņēmuma īpašnieks- viņš nolīgst Mikaēlu, lai tas atmin viņa ģimenē pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem notikušu traģēdiju.
Neviens necerēja, ka Mikaēlam izdosies atrast ko vairāk, nekā policija pa visiem šiem gadiem ir izdarījusi.


Par Stīgu Larsonu un viņa slaveno triloģiju par meiteni ar pūķa tetovējumu, biju dzirdējis jau kādu laiku atpakaļ- un maz no dzirdētā bija ar negatīvu nokrāsu. Saintriģēja.

Pirms grāmatas, manā rīcībā nonāca filma, kas uzņemta pēc grāmatas ”Meitene ar pūķa tetovējumu” motīviem. Noskatījos un… nedaudz savīlos. Nebija tā, ka filma bija slikta. Nē, viss bija daudz maz ok, tik daudz kas palika tāds mazliet neizprasts. Bija sajūta, ka filma ir domāta vai nu tikai zviedriem vai arī priekš tiem, kuri izlasījuši grāmatu. Un tagad (pēc grāmatas izlasīšanas) varu teikt, ka filma ir priekš tiem, kuri izlasījuši grāmatu.

Grāmata sākas ar nelabvēlīgo tiesas spriedumu Mikaēlam- par goda un cieņas aizskaršanu, kā rezultātā viņam ne tikai jādodas pāris mēneši atsēdēt cietumā, bet arī uz kādu laiku nākas pārtraukt savu žurnālista karjeru.

Šajā mirklī, Mikaēlam tiek piedāvāts tāds kā ģimenes izmeklētāja darbs- astoņdesmit gadus vecs rūpniecības koncerna īpašnieks nolīgst Mikaēlu, kā viņš pats saka, lai vēl pēdējo reizi censtos atrisināt to, kas nomoka večuku pēdējos trīsdesmit gadus- kur palikusi viņa brāļameita?

Mikaēls, lai arī ar gariem zobiem, piedāvājumu pieņem un pamazām, vairāku mēnešu neatlaidīga darba rezultātā, viņš jau uztausta pirmos pavedienus. Lai izmeklēšana noritētu ātrāk, viņam palīgā dodas Līsbete Salandere- meitene ar jocīgu ārieni un tikpat jocīgu iekšieni, bet ar apbrīnojamām spējām uzrakt to, ko citi uzskatītu par neiespējamu.
Divatā viņi nonāk uz pēdām, kas ne tikai apdraud rūpnieka ģimenes nākotni, bet arī viņu pašu dzīvības.

Ja pāris vārdos jāpasaka savas domas par romānu, tad jāsaka, ka ļoti patika. Ja vairākos vārdos, tad- patika meistarīgi uzturētā spriedze (neklausieties, ja kāds saka, ka romāna sākumā nekas nenotiek) un eleganti savītie atsevišķie stāsti (Līsbetes ar Mikaēla), kuri beigās iet pa vienu taku.

Jo īpaši gribās izcelt pašus tēlus- sākot no mazākajām romāna skrūvītēm (Izabella, Frūde uc), līdz pat galvenajiem personāžiem- Mikaēlam un Līsbetei. Aprakstīti un izkrāsoti ar tik košām krāsām, ka prieks lasīt.

Cik nu es pamanīju šīs grāmatas aprakstos, tad visi uzsver Līsbetes tēlu. Arīi es nebūšu izņēmums- lai arī autors grāmatā bija ielicis frāzi, ka Līsbetei pašai ļoti nepatīk salīdzinājums ar citu populāru zviedru literāro tēlu Pepiju Garzeķi, bet liekas, ka tieši Pepija bija Stīgam Larsonam prātā, kad viņš veidoja Līsbeti- tā pati atšķirīgā āriene (gan ne tik krāsaina) un neiedomājamais spēks (šoreiz gan savādākā formā).

Ja nedaudz gribas pamainīt gaisotni no Mārplas vai Puaro laikiem uz kaut ko krimināldetektīvmūsdienīgāku, tad ”Meitene ar pūķa tetovējumu” ir tieši tas, kas vajadzīgs- tur ir aprakstīts viss mūsdienu samaitātās pasaules zieds, kas dažbrīd liekās pārāk slims (nezinu vai man piekritīs grāmatu izlasījušie, bet dažbrīd no teksta spiedās laukā pārāk liela neveselība).

Rezultāts- sanāca daži vakari ar apzagtām miega stundām un radās vēlme noskatīties filmu vēlreiz. Tagad jau ar citu skatu.
Jā, un gaidu abus pārējos frīka meitenes piedzīvojumus- ”Meitene, kas spēlējas ar uguni” un ”Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni”.

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.