Grāmata- Marsietis.
Nosaukums: Marsietis
Autors: Endijs Vīrs
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2015
LPP: 400
Andy Weir
Martian
2011
Tulkojums latviešu valodā- Māra Poļakova
Par grāmatu-
Arejs-3 ekspedīcija uz Marsa piedzīvo ļoti stipru smilšu vētru un ir spiesti evakuēties. Viens no komandas- Marks Votnijs, saņem triecienu ar vētras nestu atlūzu un pazūd gan no komandas redzesloka, gan no datora ekrāniem. Pieņemot, ka viņš ir miris, komanda veiksmīgi evakuējas un dodas atceļā uz Zemi.
Pēc laba brīža Marks atžirgs. Izrādās laimīgs gadījums ir glābis viņa dzīvību. Tikai tagad jāsaprot- cik ilgi? Jo sakari nav, pārtikas krājumi drīz beigsies un nākamā ekspedīcija ieradīsies pēc vairākiem gadiem.
Saite uz izdevēja mājaslapu- Endijs Vīrs- Marsietis
Citātbildes aplūkojamas šeit- #lasuMarsietis.
Neko, ko es saņēmu no šīs grāmatas, es nebiju gaidījis. Neko tik labu, tik jautru un tik aizraujoši izklaidējošu! Grāmata, kas droši var pretendēt uz gada labākās grāmatas godu. Nu labi- par vāku es dotu mīnusu, bet tā ir mana privāta rakstura nepatika- ir kaut kāda paliela antipātija pret multeņu un filmu kadru likšanu uz grāmatām. Vienalga cik tas ir iederīgi vai cik liela zvaigzne tiek uz vāciņa. Nepatīk, i viss!
Marks Votnijs ekspedīcijā atbildēja par botāniku- pētīt augus, sēklas un pie reizes kaut ko arī paremontēt. Un ka jau visi astronauti, viņš bija perfekti sagatavots ekspedīcijai uz Marsa. Arī visas iekārtas un mašīnas bija vislabākās kvalitātes. Nelaime tikai tāda, ka šo mašīnu un iekārtu kvalitāte bija rēķināta uz maksimums 30 dienām. Nevienam nebija doma, ka ekspedīcija var aizkavēties vai vēl trakāk- kāds paliks uz Marsa. Tieši tāpat bija ar ēdienu un ūdeni.
Bet Marks ar savu neizsīkstošo enerģiju un ironisko pieeju dzīvei, spēja atrast sevī gan spēkus izdzīvot un ne mirkli nepadoties.
Un viņam tas izdevās izcili!
Humors, sarkasms, izcilas spriestspējas, tikpat izcilas zināšanas, apņēmība…. te varētu vēl un vēl uzskaitīt visu to labo, kas Markam palīdzēja izdzīvot un lasītājam ar neatslābstošu interesi sekot viņa gaitām uz Marsa.
Personīgi man pirmā un vienīgā intereses atslābšana bija Marka pēdējā brauciena laikā. Bet tas bija tikai uz īsu brīdi. Pirms tam ar azartu acīs un pārlaimīgu muļķa smaidu ģīmī es biju pamatīgi iekšā grāmatā. Ja kādam ir bailes no pārlieku lielās zinātnes vai kosmonautikas, tad varu nomierināt- tas viss ir sekundāri. Te tomēr ir lielāks uzsvars uz izdzīvošanu skarbos apstākļos. Un nebūt ne depresīvi nomācošā gaisotnē. Nē, ne tuvu. Un, manuprāt, tas arī ir grāmatas lielākais trumpis- tieši dzīvespriecīgais un apņēmīgais Marks, nevis kāds bēdubrālis, kurš visas grāmatas garumā to vien dara kā kauc uz Zemi.
Aizraujoša, ironiska un cilvēcības pilna grāmata, kuru noteikti ieteiktu izlasīt ikvienam.
Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
P.S.
Tagad, pēc izlasīšanas, vajadzētu noskatīties arī filmu, vismaz, lai saprastu kā viņiem izdevies salikt kadrā Marka ierakstus žurnālā. Tikai jānogaida, lai grāmata labāk nosēžas.
P.P.S.
Par citātbildēm- ja kādam traucē (tviterī un/vai instagramā), tad sakiet ka pa daudz, pārāk atklāti un priekšā sakoši, lieki, maisoši vai citādi nevajadzīgi. Piebremzēšu.
Kārtīga Robinsoniāde, tikai bez Piektdieņa. Kaut gan, ja ticam Bredberijam, tad kādam bariņam Piektdieņu tur vajadzēja būt. Bet nu labi.
Marsa Robinsons ir vīrs (nejaukt ar autora uzvārdu!) ar humoru; citādi jau viņam tur būtu baigi grūti. Šajā kontekstā ļoti labi nolasās standarta piezīme grāmatas priekšvākā: “…jebkura līdzība ar … notikumiem un vietām ir pilnīgi nejauša.” Tipa- ja jūs zināt vēl kādu, ar kuru tā noticis, vai redzat Marsam līdzīgu vietu, tā ir tikai nejaušība.
Problēmu risināšana atsauc atmiņā filmu Apollo 13, kurā man visvairāk patika epizode kā bariņš zinātnieku centās ievietot kantainu filtru apaļā caurumā. No tā mācoties, uz Marsa vismaz visas ierīču savienojumu vietas ir standartizētas.
Vienīgais, ko varētu nosaukt par mīnusu,- tādos stāstos a priori ir zināms, ka katastrofu iznākums nebūs pilnīgi katastrofisks un beigas būs labas. Tam būtu jābūt nenormāli ģeniālam darbam, lai pamatotu traģisku iznākumu pēc visiem tiem cīniņiem(ja vien, protams, tas nebūtu dokumentāls sacerējums, bet šis nav- vismaz pagaidām).
Piekrītu par pēdējo rindkopu- tas, ka beigsies labi, bija skaidrs. Jautājums tikai bija kad un kā?
Bet tas ”nojaušu labas beigas” nemaz i netraucēja. Drīzāk pat palīdzēja, jo skaidrs, ka nebūs jāgatavojas uz bimbu :)
Paredzamu beigu sakarā klasisks laikam ir Anšlava Eglīša stāsts Ģīmetne. Tur varonis- gleznotājs- stāsta gaitā atmet dzeršanu un sāk gleznot kaut ko briesmīgi ģeniālu. Skaidrs, ka ir tikai divas iespējas- vai nu viņš noturēsies atturībniekos, vai kritīs atpakaļ. Un tikpat skaidrs, ka laimīgās beigas būtu samaitājoši salkanas. Un kas gan tad atliek?
https://www.techrepublic.com/article/sci-fi-author-andy-weir-on-how-hed-change-the-martian-and-why-his-latest-book-is-set-on-the-moon/?ftag=TREe331754&bhid=21953395343744353874746499797012
Starp citu- intervija par Marsieti un jaunāko Mēness-gabalu.