Nosaukums: Lukrēcija Bordžija
Autors: Alfrēds Širokauers
Izdevniecība: Avots
Gads: 1992
LPP: 200

Alfred Schirokauer – Lukrezia Borgia .,1925.
Tulkojums latviešu valodā- Valdemārs Kārkliņš

Par grāmatu-
Lukrēcija divpadsmit gados uzzina, ka viņas tēvs ir ietekmīgais kardināls Rodrigo Bordžija. Neilgi pēc tam viņas tēvs kļūst par pāvestu un Lukrēcija ar saviem brāļiem kļūst par instrumentu ietekmīgā un varaskārā tēva rokās- viņš izprecina Lukrēciju, lai paplašinātu Bordžiju ietekmi Itālijā. Meita padevusies savam liktenim un seko tēva norādēm, lai arī saprot, ka tēva plāni mainās bieži un viņas laime te nebūt nav svarīga.

Šo grāmatu plauktā marinēju vairākus gadus- nekādi nevarēju saņemties ne izlasīt, ne atdāvināt citiem. No vienas puses izskatījās pēc prasta vēsturiska romāna ar sieviešu romantisko grāmatu pazīmēm, no otras- varētu būt labs, vēsturē balstīts stāsts par tiem laikiem, personībām un tikumiem. Kā nekā Lukrēcija ir reāla vēsturiska persona.
Pēc izlasīšanas varu teikt, ka šoreiz bija tā pirmā puse.

Lukrēcija ir divpadsmit gadus veca un dzīvo Romā kādā no daudzajām aristokrātu pilīm. Dzīvē viņai nekā netrūkst- viņu skolo, par viņu gādā un īpašas rūpes izrāda ietekmīgais kardināls Rodrigo Bordžija.
Kādu dienu Lukrēcija uzzina, ka kardināls ir viņas tēvs. Drīz vien nomirst pāvests un kardināls Bordžija, liekot lietā savu ietekmi un bagātības, tiek pie kārotā pāvesta krēsla. Nākamais viņa mērķis ir savus ārlaulībā dzimušos bērnus padarīt par ietekmīgiem cilvēkiem, lai Bordžiju dzimta būtu varenākā Itālijā. Arī Lukrēcijai ir izraudzīta partija, kuru tā pieņem pazemībā. Lukrēcijas brālis Čezare, iemantodams varu, parāda visu savu nežēlību un varaskāri, pret kuru bezspēcīgs izrādās pat jaunieceltais pāvests.
Lukrēcija cieš no šīs varas dalīšanas un pārdalīšanas, bet nevienam viņas laime nav svarīga.

Ja sākumā grāmata izskatījās pēc kārtīga deviņdesmito gadu produkta ar dzeltenīgām un cauri spīdošām lapām, tad ielasoties kļuva skaidrs, ka tā vēl ir tīra kopija no divdesmitā gadsimta sākuma izdevuma- valoda, vietvārdi, personvārdi un viss pārējais bija savdabīga nokļūšana pagātnē. Sākumā viegli kaitinoša, bet vēlāk jau bija interesanti lasīt ”to laiku” valodu. Tā ka par mīnusu es to nevaru saukt.

Toties mīnuss bija sižets, personāži un visa parādītā vēsture- ļoti plakani attēlots tas laiks un personāži, nemitīgi atkārtotas emocijas un aizķerot vienīgi ar to mazumiņu intereses- kā tas viss beigsies. Tāda kā neinteresanta vēstures lekcija par kuru nav ne uzticības, ne intereses.

Nezinu no kurienes autors ņēma visu informāciju un cik tā ir ticama. Katrā ziņā arī tas ticamības moments šo darbu neglābtu. Ar visām tām intrigām un asiņainajiem paņēmieniem varēja sanākt pat ļoti aizraujoši. Lasīt var, ja bez lielām pretenzijām interesē vēsturiskas personības un veca valoda.

Grāmatas vērtējums: 4/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.