Nosaukums: Latvieši Brazīlijā. Vārpas kolonija.
Autors: Nora Vilmane
Izdevējs: Madris
Gads: 2019
LPP: 224

Par grāmatu-
19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā latviešu vidū parādījās doma, ka jāpārceļ Latvija uz kādu citu vietu, kur tā netiks apdraudēta no lielvaru puses. Latvijas baptistu organizācijas īpaši pieķērās šai domai, jo viņus uzrunāja ne tikai iespējamais miers no agresīvām lielvalstīm, bet arī iespēja netraucēti sagaidīt pasaules galu un tapt parautiem debesīs.

Autore šajā grāmatā apraksta latviešu izceļotāju dzīvi Brazīlijas pavalstī, kur pirmajiem ieceļotājiem bija gan jāatkaro mājvieta no džungļiem, gan arī jāizveido sava mazā Latvija.

Gatavojoties aizvadītajai Grāmatu izstādei, pamanīju Madra izdoto Latvieši Brazīlijā, kur dokumentāli aprakstīta Vārpas kolonijas izveidošana un dzīve. Tā kā man plauktā gaida Jūlija Vanaga Mūža meža maldi, tad likās gluži loģiski, ka jāiepērk šī grāmata, lai būtu pilna aina par šo koloniju un šiem izceļotājiem. Atlika vienīgi izlemt- kuru grāmatu lasīt pa priekšu? Izstādē Madra darbiniece ieteica šo. Sacīts- darīts!

Grāmatas autore ir ļoti, ļoti labi pastrādājusi- grāmatā ir apkopots plaš informatīvais materiāls, kas glīti salikts pa nodaļām. Lasīt ir ļoti viegli un interesanti- viss ir salikts saprotami, nekas lieks un nekas atkārtojošs, ievērota hronoloģija un tas viss ir bagātīgi papildināts ar fotoattēliem.

Uz Brazīliju devās vairāki viļņi ar izceļotājiem no Latvijas. Bija pat tā, ka Latvijas Ārlietu ministrija izdeva aizliegumu ārzemju pasēm, tā cerot apturēt masveida izceļošanu. Arī presē norisa cīniņš- vienā publicēja uzsaukumu doties prom, citā visādi centās apskaidrot, ka tās ir lamatas- nebūs ne viegla dzīve, ne arī ātri paraus debesīs (ja pareizi sapratu, tad šis teiciens ‘’gaisā pasists’’ vai ‘’gaisā parauts’’ nācis no šī notikuma, jo izceļotāji bija baptisti, kuri cerēja tur sagaidīt mierīgu gaisā paraušanu).

Neskatoties uz mediju cīņām, Brazīlijā nonāca paprāvs skaits Latvijas baptistu un lielākā daļa tur iedzīvojās- viņiem bija zeme, skolas, baznīcas, misionāri, kori, orķestri, dzirnavas, aptieka, slimnīca un daudz kas vēl. Viņi izdzīvoja, izskoloja savus bērnus un vēl skoloja Brazīlijas jauniešus un Bolīvijas indiāņus. Protams, sākums bija skarbs- bērni un vecīši mira, darbs bija smags un nepierasts, vieta sveša un mežonīga. Bet rezultāts ir vairāk kā iedvesmojošs- vairāki ciemi, kuros joprojām dzīvo cilvēki, darbojas veikali, skolas un baznīcas. Tiesa, latvieši ar laiku ”izšķīda” multikulturālajā vidē. Bet viņu pēdas palika.

Milzīgs paldies autorei par ieguldīto darbu- man bija ļoti interesanti un izglītojoši. Tuvākajā laikā ceru pieķerties mūža meža maldiem un ļoti ceru, ka šī grāmata man ļaus Jūlija Vanaga darbu lasīt ar citu skatu.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.