Grāmata- Labāk pasniegt aukstu. Autors: Džo Aberkrombijs.
Nosaukums: Labāk pasniegt aukstu.
Autors: Džo Aberkrombijs.
Izdevējs: Prometejs
Gads: 2021
LPP: 706
Joe Abercrombie – Best Served Cold.,2009.
Tulkojums latviešu valodā- Santa Andersone
Par grāmatu–
Monza Murkato ir erchercoga Orso algotņu armijas vadone. Viņas slava un nežēlība ir tikpat liela kā tautas mīlestība. Un tas nepatīk viņas darba devējam, kura plāns bija īss- negaidīti nogalināt Monzu un viņas brāli. Bet Monzai brīnumainā kārtā izdodas izdzīvot. Un tagad viņas vienīgā doma ir atriebties. Atriebties visiem septiņiem nodevīgā plāna dalībniekiem.
Salasījos jūsmīgās atsauksmes par nesen izdoto Aberkrombija triloģiju, un nolēmu, ka man uz Ziemassvētkiem ir jāuzdāvina sev Prometeja jaunākā grāmata. Šoreiz par algotņu armijas Tūkstoš zobeni ģenerāli Monzu Murkato, kuru nodeva viņas ietekmīgais darba devējs- sadurot, sakropļojot un nometot no kraujas. Kur jau priekšā bija viņas brāļa līķis, kas palīdzēja mīkstināt kritienu un līdz ar to arī izdzīvot. Un pēc tam kalt plānus par atriebību. Tā kā atriebības mērķis ir pats varenākais cilvēks, tad nav gluži vienkārši savākt savā komandā gribētājus. Tad nu Monza sapulcināja ap sevi apšaubāmus tipus, lai gan nevar noliegt, ka tīri labus sava aroda meistarus. Lēti nebija, bet vai tad slavenajai iekarotājai trūkst nauda! Un atriebība var sākties!
Nežēlīga, asiņaina, rupja un dažbrīd pat arī šķebinoša grāmata. Bet tajā pat laikā ļoti interesanta un aizraujoša. Var ienirt lappusēs un uz ilgāku laiku pazust- tēli ir ļoti spilgti un labi pasniegti. Un prieks lasīt par varoņu mainību- šeit ne tikai galvenā varone mainās, bet izmaiņas piedzīvo visa viņas komanda. Un te ir, pat nezinu- pluss vai mīnuss- īsti nesanāk līdzi just nevienam tēlam. Ja viens iepatīkas, tad pamazām viņš sabojājas. Ja cits- tad pamazām atklājas citas lietas (grāmata katrā nodaļā atver kādu pagātnes lappusīti). Un gala beigās ir tāds kā mērens haoss gan lappusēs, gan attieksmē, jo tu nezini, kurš ir labais un kuram te ir taisnība. Un kuram tu šajos lappušu simtos esi vairāk jutis līdzi.
Man, piemēram, dikti iepatikās Šenkts. Likās tāds labs un noslēpumains tēls, kurš mierīgi var izsmērēt pret sienu Betmenu. Bet … nu jā- noslēpumains viņš bija un palika. Par pārējo, lai stāsta teksts.
Grāmatā nav tikai nežēlīga un auksta atriebība, tajā ir arī labs humors un brīvības sajūta ļauties stāstam, kurā kolorīti tēli un vide spēj uzrunāt teju no katras lappuses. Īpaši patika atkāpes par Ziemeļiem vai atmiņām- tas ļāva labāk uztvert to plašumu, kas vēdīja no grāmatas.
Mazliet gan nokaitināja autora pārlieku lielā vēlme rotaļāties ar lasītāju- ja vēl sākumā to nevarēja manīt, tad jau stāsta vidū tas kļuva pārāk pamanāms. Pārāk uzkrītošs. Un kaitinošs.
Vēl mīnusu gribētu ielikt grāmatas maketētājam- nu nedrīkst likt šādi tekstu (dažviet).
Viss pārējais ir satriecoši labs– es izbaudīju ļoti labu stāstu un esmu gatavs tikties ar šo autoru arī viņa triloģijā. Un pārējiem ar iesaku.
Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
“Un gala beigās ir tāds kā mērens haoss gan lappusēs, gan attieksmē, jo tu nezini, kurš ir labais un kuram te ir taisnība. Un kuram tu šajos lappušu simtos esi vairāk jutis līdzi.”
Šī ir viena no Aberkrombija tēmām visos viņa darbos – “Kurš te ir labais?” lielākoties ir perspektīvas jautājums.
Man perspektīvā ir viņa abas latviski izdotās triloģijas. Tad labāk iepazīšu viņa rokrakstu. Tik jāietur neliels starpbrīdis, lai šis darbs nosēžas.
Nav jau tā, ka nevarētu sākt ar šo triloģiju, tomēr labāk, ja iepriekšējā jau būtu lasīta, jo dažiem personāžiem ir pagātne. Nē nu- visiem ir kaut kāda pagātne, protams, bet dažiem tā ir jau plaši izklāstīta iepriekš. Žēl gan, ka laiciņš jau ir pagājis, vairs neatceros, vai pirmajā daļā parādījās Šenkts. Šķiet, ka viņam tur vajadzēja būt.
Sanāca tā, ka šī darba dabūšana no bibliotēkas sakrita ar Troņu spēles lasīšanu (beidzot tiku līdz attiecīgajam plauktam!). Tad nu visi līķi un valdnieki sakrāvās vienā lielā kaudzē. Viserīss no Viserīnas, apmēram tā.
Monzai gan nav paveicies ar uzvārdu- tas izklausās tik ļoti kaķēnisks, ka vnk nespēju uz viņu skatīties nopietni :) Ā, un viens akmens tulkotāja/redaktora lauciņā- ja cilvēks jāj, tad viņam rokās ir pavada nevis groži.
Es laikam atlikšu šo triloģiju uz rudeni- tagad kaudze ir pārāk liela un vasarā laika lasīt nav nemaz.