Nosaukums: Kolla turas
Autors: Erki Palolampi
Izdevniecība: Zelta ābele
Gads: 1943
LPP: 298

Erkki PalolampiKolla kestaa.,1940.
Tulkojums latviešu valodā- Miķelis Rozentāls

Par grāmatu-
Somu virsnieka atmiņas par pieredzēto Krievu-somu karu 1939.-1940.gadā, galvenokārt skatot notikumus Kollas frontē pie Kollas upes.

Esmu iemīļojis dzīvesstāstu lasīšanu- katram no tiem ir sava to laiku pieredze, domāšana, mērķi un notikumi. Un vēl tāda subjektīvi personiska garša tam visam klāt. Skaidrs, vēsturi vai biogrāfiju tā mācīties laikam nevarēs, bet apvāršņus paplašināt gan var sanākt.

Kolla turas” manās rokās nonāca nejauši un pēc pašķirstīšanas un meklēšanas internetā, sapratu, ka tas laikam ir vienīgais avots latviešu valodā par Krievu-somu karu jeb Ziemas karu, kas ilga 103 dienas (no 1939.gada 30.novembra līdz 1940.gada 13.martam). Ir vēl Atēnas izdota grāmata, bet tur, cik lasīju atsauksmi, ir nolaists pamatīgs pelmenis.

Grāmata iesākas ar autora došanos uz robežu pēc rezervistu apmācībām. Noskaņojums visiem labs, jo karam tā īsti neviens netic- gan jau diplomāti Maskavā visu nokārtos. Bet, drošības labad, spēki ir jāpulcē un rezervisti jāapmāca. Un izrādās, ka tas noderēja- Padomju savienība bija izvirzījusi pārāk nekaunīgas prasības, kurām somi nevarēja piekrist. Un tā kā krievi bija pārliecināti par savu spēku varenību, tad viņi devās uzbrukumā Somijai. Tikai viņi nebija rēķinājušies ar somu varonību, neizbraucamiem mežiem un bargo salu.

Autors pamatā apraksta savu piedzīvoto karā- uzbrukuma sākumā, kad somi, atkāpjoties nodedzina savus ciemus, lai nepaliek vaņkām. Arī par noskaņojumu karavīru vidū. Kad fronte nostājas pie Kollas upes, viņš apraksta gan atsevišķas kaujas, gan sadzīves apstākļus, gan arī norāda uz somu vājo bruņojumu. Neskatoties uz pēdējo, somu karavīri cīnās varonīgi. Tam apraksti netiek žēloti un dažbrīd pat atgādina kaut ko no bērnībā lasītiem propagandas padomju literārajiem izstrādājumiem. Tik šoreiz gan gribas somiem noticēt- kā nekā tas pārspēks padomju armijai bija milzīgs. Gan skaitliski, gan tehniski. Un tad jau nav brīnums, ka somiem izdodas pa dienu saspridzināt desmit tankus un ienaidnieku līķi krājās kaudzēm. Un tad atliek vien ticēt somu karavīru varonībai.

Ik pa laikam tiek piebilsts, ka, ieroču un rezervju trūkuma dēļ, ļoti bieži somi ir spiesti atcelt pretuzbrukumus, lai arī visas pazīmes norāda, ka iznākums būtu veiksmīgs un tad varbūt izdotos kara gaitu pagriezt citādi. Vēl ar nicinājumu tiek pieminēti aizmugures virsnieki, kuri ”dzīvojas pa Helsinkiem baltos cimdos”, bet tas laikam tā ir visos laikos un visos karos.

Dažreiz tie pastāsti viņam sanākuši pasausi, bet to atsver grāmatas beigas, kurās attēlo pēdējās kaujas, piemin kritušos un ziņo par mieru. Mieru, kas somiem dārgi maksāja- lai arī ienaidnieka zaudējumi vairākkārt pārsniedz somu, zaudētā teritorija un no mājām padzītie karēļi ir līdz asarām sāpīgi ikvienam.

P.S.

Kādā brīvā brīdī vajadzēs sameklēt informāciju par to laiku politiku- kāpēc norvēģi un zviedri it kā nelaida caur savu teritoriju sabiedroto armijas, kas steidzās palīgā? Vai Hitlers piedraudēja? Kāpēc nepalīdzēja ar bruņojumu (atsūtīja štruntus)? Kāpēc somi piekrita tādam mieram?

Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.