Grāmata- Garkājtētiņš
Nosaukums: Garkājtētiņš
Autors: Džīna Vebstere
Izdevniecība: Balta
Gads: 1991
LPP: 191
Par grāmatu
Džona Grīra bāreņu patversmes vecākajai bārenei Džerušai uzsmaidīja necerēta veiksme- viens no bāreņu nama aizbildņiem apmaksās meitenei studijas koledžā. Vienīgais, ko viņš prasīs no meitenes ir, lai tā regulāri viņam raksta vēstules par to, kā viņai klājas studējot.
Šī nu ir vien riktīgi sirsnīga grāmata! Nebūtu man jātēlo stiprais dzimums, tad tīri vai varētu nobirdināt kādu priekpilnu asaru.
Nav jau tā, ka lasot velk uz slapjām acīm, nē, drīzāk otrādāk. Jaunajam skuķim sanāk brīnišķīgas vēstules. Tādas mazliet nešpetnas, mazliet emocionālas, bet tajā pat laikā tik patiesas un dzīvespriecīgas, ka lasot bieži vien mute velkas smaidā un jūtu, ka visās porās salien labais garastāvoklis.
Nezinu kur es biju bērnu dienās, ka toreiz palaidu garām šo grāmatu, bet šīgada lasīšanas sarakstā kā nepabeigtās bērnības viens no posmiem Garkājtētiņš bija ierakstīts un nu šis grāmatcaurums ir aizlāpīts. Un nemaz nejutu, ka lasu bērnu grāmatu. Tā kā- kurš nav lasījis, tad droši var ķerties klāt un kurš ir lasījis, tad droši var pārlasīt.
Faktiski visa grāmata ir vienas vienīgas vēstules (vienīgi pats sākums nav vēstules veidā), ko Džeruša (vēlāk pārtopot par Džūdiju) raksta savam nezināmajam aizbildnim, kuru viņa pati nodēvēja par Garkājtētiņu.
Droši vien katram, kurš šo grāmatu ir lasījis bērnībā/jaunībā, atmiņā ir paglabājies kāds labs citāts vai notikums no šīs grāmatas. Es priekš sevis pieglabāju kādas vēstules nobeigumu, kur Džeruša prāto, ka no viņas tomēr neizveidosies Ļoti Derīgais Cilvēks:
”… ļoti iespējams- es neizveidošos ne drusku savādāka par jebkuru ikdienišķu cilvēku. Beigties var ar to, ka es apprecos ar kādu apbedīšanas biroja darbinieku un kļūstu par iedvesmas objektu viņa darbā.”
Vēl kas iekrita parātā- lasot Garkājtētiņu, pieķēru sevi pie domas, ka jaunā meitene, stāstot vēstulēs par savām izlasītajām grāmatām, izsakās tik aizrautīgi, ka tīri vai pašam sagribējās palasīt Stīvensonu, Bronti…
[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Jāsaka godīgi, ka no šīs grāmatas neatceros praktiski neko, ja neskaita sižetu ļoti lielos vilcienos un sajūtu, ka man tā ārprātīgi patika (lasīju ļoti mazpadsmit gados).
Tagad man tā stāv rindā uz pārlasīšanu un visu laiku bija bail- a ja nu tagad vairs nepatīk, ja nu pārlasot būšu sabojājusi grāmatu, kas dikti patika? Bet pēc šī apraksta apņēmība pārlasīt atkal parādījās. :)
Starp citu, šai grāmatai esot arī turpinājums “Dear Enemy”, kuru latviski gan neesmu manījusi nekur.
Man jau liekas, ka tur nekas nevar sabojāties- vienalga, kad lasi un pārlasi.
Oi, jā- šitas bija mīļums. Laukos bēniņu skapī vecais izdevums, amizantā tulkojumā un vēl ar mīksto ŗ. Buŗŗŗvīgi! Un jā- “Mazās sievietes” iepirku un izlasīju tīri Džūdijas iespaidā. Tikai nekur tajā neatradu mazos zaļos iemarinētos citroniņus… :(
Varbūt tie citroniņi pazuda tulkojumā?
Vai varbūt gluži otrādi- tie bija atradušies Garkājtētiņa tulkojumā…
Viena no manām visu laiku mīļākajām grāmatām. Lasīju bērnībā vairākas reizes un pirms pāris gadiem ieguvu savā īpašumā. Pārlasīju un jāsaka, ka savu burvība tā nav zaudējusi. Papētīju par turpinājumu “Dear Enemy” – latviski nav, arī angliski nav viegli dabūjama. Turpinājumā Džeruša jau pieaugusi, vada bāreņu patversmi un raksta vēstules draudzenei.
tieši šovasar pārlasīju. noskaņām un humoru bagāta kaut arī nav TIK izcila kā Montgomerija (vīzdegunīgi savelk muti)…
:> labi bet tikai šajos gados lasot ievēroju cik egoistisks vecis īstenībā ir tas garkājtētiņš- jo reālajā dzīvē džeruša būtu izvēlējusies to zēnu, neatceros kā viņu sauca. protams ir izņēmumi un es jau dzirdu kā enerģiskas lasītājas slavina nobriedušu prātu un garu. bet ĪSTENĪBĀ tās ir tikai viņu pārejošās iedomas. kā Līna teica : “tagad jau vē nekas bet padomājiet- kad man būs 50 viņam jau simts!!!”
tomēr ja lasa mentāli izgriežot to ārā tad pārējais neapšaubāmi ir lieliski :>