Nosaukums: Šāntarāms
Autors: Gregorijs Deivids Robertss
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2013
LPP: 944

Par grāmatu
Notiesāts austrālietis izmuka no cietuma un devās bēgļu gaitās uz Bombeju. Tur viņš iepazīstas ar daudz un dažādiem cilvēkiem- sākot no ietekmīgiem mafijas darboņiem, līdz pašiem nabadzīgākajiem būdiņu iemītniekiem, kas viņu ierauj dažnedažādākos piedzīvojumos nu kuriem ne reizi vien viņš varēja neizkļūt cauri sveikā.

Šī grāmata man bija pārsteigums. Jau sākot ar to, ka piekritu nelielai avantūrai uz grāmatas priekšskatu un beidzot ar to, ka neko iepriekš nezinot biju piekritis arī uz pamatīgu lasāmvielu tūkstoša lappušu garumā.

Galarezultātā pārsteigums sanāca pat ļoti labs- jo interese visā šajā biezo lappušu daudzumā neatslāba līdz pat vāku aizvēršanai (vēl varētu piebilst, ka grāmatas vāki šoreiz galīgi neatspoguļo to, kas grāmatai ir vēderā).

Viss labums jau sākās pirmajās lappusēs, kad lasītājs tiek ievilkts tādā kā piedzīvojumu pilnā gaisotnē, kur šķirot katru nākamo lapu, tā vien galvā urd jautājumi- un kas tagad būs? Kas tagad notiks?

Parasti jau tie piedzīvojumi neaprobežojas ar pāris lappusēm, bet ievelkas uz pāris nodaļām un vēl mazliet. Un tas nekas, ka pamatvilcienos visi šie piedzīvojumi tomēr bija izdzīvošana nežēlīgā vidē. Un vienalga vai tas ir utu pilns cietums, vai arī vieta mafijas padomē. Visur ir briesmas un visur ienaidnieki. Var jau būt, ka autors tīšuprāt vairāk koncentrējās uz skarbo vidi un romantisko līniju atstāja kādā nebūt tālākā plānā. Kā nekā dzīve Indijā krāšņa laikam ir tikai ceļojumu bukletos.

Pirmīt minēju, ka garlaicīgi nebija. Laikam mazliet jāpiekasās saviem vārdiem un jāatzīstas, ka Afganistānas periods tā īsti negāja kopā ar pārējo grāmatu. Būt jau tas bija gana interesants, bet tā īsti neiederējās. Vismaz priekš manis. Jā, es saprotu, ka Afganistāna lieliski piestāvēja un pat pamatīgi papildināja grāmatas nežēlīgo piedzīvojumu noskaņu, bet tomēr- to varēja ja ne izņemt, tad vismaz saīsināt. Jo man tā īsti neaizgāja kāpēc tā misija tādā veidā vispār bija vajadzīga.

Jocīgi likās tas, ka visās šajās daudzajās lappusēs autors tā pamazāk koncentrējās un tieši uz cilvēku raksturošanu. Jā, bija reizes, kad apkārtne tika tā plašāk aprakstīta, bet tieši tā cilvēku raksturošana nedaudz pietrūka. Tas iekrita acīs pēc Vikrama teiktā, ka Indija ir mīlestība un Indijas cilvēki pamana to mīlestību, ko Lins, dzīvojot būdeļu kvartālā, bija devis citiem. Tad sāka likties, ka autors to Indijas cilvēku mīlestību tā īsti neparāda. Tā vietā vairāk uzsvars likts uz sevi, savām pretrunām un savu saskari ar nežēlīgo vidi.

Lai vai kā ar to Afganistānu un nežēlību, grāmata noteikti ir lasīšanas vērta, jo neskatoties uz savu pamatīgo apjomu, tā lasījās ātri un ne pusceļā, ne arī vēlāk nepiezagās doma, ka jāmet miers.

Vienīgais mīnuss (lai arī ne visai nopietns, bet tomēr), ko man gribētos ielikt bija dēļ indiešu vārdiem- tie visi Khāderi, Khāledi, Abdulas un Abdullas, Khāderbhaī un Khāder Khāni mani pamatīgi putroja. Nācās pamatīgāk savilkt pieri grumbās, lai atcerētos kurš ir kurš un kurš šoreiz tekstā ir minēts.

[xrr rating=8/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.