Nosaukums: Decembris.
Autors: Jānis Joņevs.
Izdevējs: biedrība Ascendum.
Gads: 2022
LPP: 166

Par grāmatu–
1997.gada decembris Latvijas presē bija piesātināts ar asiņainiem notikumiem- pa Rīgu it kā klejoja maniaks, kas grieza ārā sirdis. Un galināja kapos. Un dzīvokļos. Notikumi tik neticami un it kā savā starpā saistīti, ka pat pēc 25 gadiem ir sajūta, ka tas viss ir izdomāts un tik traki īstenībā nemēdz būt.

Man Joņevs ir Jelgava 94. Līdz ar to teju ir izlemts, ka viņa jaunākā grāmata ir jāizlasa un medījot bibliotēku jaunumus, skaidrs, ka šī bija grāmata, kura bija jādabū pēc iespējas ātrāk. Tāpēc tai pieteicos vēl tad, kad tā nebija tikusi ārā no komplektēšanas. Pats nezinu kāpēc līdz šim neesmu izlasījis viņa otro grāmatu, bet kaut kad tas būs jāizlabo.

Šo grāmatu nosacīti varētu dalīt divās daļās– maniaka meklēšana 1997.gada presē un tā paša maniaka meklēšana mūsdienās.
Par pirmo daļu viss ir vienkārši- lasītājs tiek ievests divdesmit piecu gadu senā pagātnē, kurā neviens īpaši neiespringa par periodikas lasītāja psihes saudzēšanu un kriminālziņas ir daudz un detalizēti aprakstītas. Lasītājs tik lasa, šausminās un baidās. Un pēc divdesmit pieciem gadiem atceras- paga, paga…vai tik ar kluso telefonu palīdzību tas viss nav izpušķots un nu jau savīts vienā virknē? Vai tik tad tur un viss tas tā bija?
Un arhīvā esošā prese saka, ka bija gan! Un ne tikai tas tur bija. Slepkavības, iedzeršanas, konflikti, izmeklētāji, vakara meitenes, iepazīšanās sludinājumi… tik kā to visu atšķetināt un pareizi sašūt kopā? Tad nu seko otra daļa ar šo notikumu tuvākiem un tālākiem aculieciniekiem un policijas darbinieku intervijas.

Tas viss, kopā ar autora ironiski trāpīgajiem komentāriem un vērojumiem, lasītājam ļauj pabūt (kuram atcerēties, kuram- iedomāties) nesenās pagātnes notikumos. Nezinu, kā šo grāmatu uztver jaunāka paaudze, kura nav skatījusi deviņdesmito presi vai redzējusi televīzijā briesmīgo ”Policija meklē” ar visu šermuļdzenošo skaņas ievadu, bet tie, kuri šobrīd var apmeklēt klubu ballītes ”tiem kam pāri trīsdesmit pieci”, gan jau grāmatu novērtē kā ļoti labu dokumentālu detektīvromānu. Es gan pats neatceros tieši šo decembri ar visiem maniakrakstiem presē, bet sajūtu līmenī atmiņa atgriezās tajos laikos un ar interesi sekoju autora izmeklēšanai.

Negribas jau beigt rakstienu ar mīnusu likšanu, bet tā kā sākt ar negatīvo vēl mazāk gribas, tad nākas atlikt uz beigām. Šoreiz mīnuss par gramatiku. Drukas kļūdas bojā iespaidu. Nu, nedrīkst būt drukas kļūdu, ja grāmatai ir autors, korektors un redaktors. Es te blogā varu atļauties būt dumjš, bet labai grāmatai (un šī ir laba grāmata!) gramatikai jābūt nevainojamai. Man vēl prasītos padiskutēt par grāmatas beigu daļu- dažviet likās tāda nenobeigti sasteigta un varbūt šur tur nesaderīga ar kopējo stāstu, bet no otras puses- viss jau nav arī atklāts un ne visam vajag tādu punktu, kādu lasītājs vēlas.

Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.