Grāmata- Ceļš.

Nosaukums: Ceļš
Autors: Kormaks Makārtijs
Izdevniecība: AGB
Gads: 2008
LPP: 282

Cormac McCarthy
The Road
2006
Tulkojums latviešu valodā- Māra Poļakova

Par grāmatu-
Tēvs ar dēlu dodas prom no aukstuma. Apkārtnē ir tikai pamestas mājas, cilvēku skeleti un no debesīm krītoši pelni. Viss ir miris. Bet tēvam ir cerība, ka pie okeāna būs labāk- gan siltums, gan pārtika.

Uz šo grāmatu acis metu jau sen- kopš noskatījos filmu, sapratu, ka man ir jāizlasa arī grāmata. Kamēr medīju to rokā, tikmēr apetīte norima. Protams, grāmatplauktā paslēptā grāmatas muguriņa ik pa laikam par sevi atgādināja, bet visu laiku atrunāju sevi ar citu lasāmo. Šogad nolēmu beidzot beigt izvairīties un ķēros klāt. Izbrīvēju vakarā dažas stundas brīva laika un neatejot no kases arī izlasīju.
Grāmata ir izcila. Smagi, nomācoši, bet kopumā droši var teikt, ka izcils darbs.

Kas ir bijis iemesls tām ugunīm no debesīm, par to grāmata klusē. Vien tas, ka izdzīvoja maz. Un diez vai kāds par to viņus apskaustu. Zeme ir mirusi, koki apdeguši, debesis pelēcīgas un bez Saules, pelnu un putekļu visās malās. Un tā viņi iet. Vadoties pēc saplēstas kartes, izmisīgi meklējot ēdamo un izvairoties no cilvēkiem. Jo nevar jau zināt, kādi cilvēki trāpīsies pa ceļam- labie, tie, kuri nes uguni (tēva mierinošie vārdi dēlam), vai ļaunie, kuriem ēdienkartē ir citi cilvēki (cita jau nav ko ēst). Ja neizdosies izbēgt, tad ir ierocis. Ierocis, kur pēdējās divas lodes tiek taupītas. Kā aizsardzība un atbrīvojums.

Nonēsāti apavi, vecas un smirdīgas drēbes, mūžīgā izsalkuma sajūta un nogurums, kas jaucas kopā ar bezcerību. Bet viņi turpina iet. Jo tur, pie okeāna, noteikti būs labāk. Kaut vai tāpēc, ka sliktāk vairs nevar būt.

Pie autora rokraksta bija jāpierod, jo viņam ir tādi īsi teikumi, kuros jāpaspēj saskatīt tā pateiktā doma. Viens pats ”Aha” te spēlēja nozīmīgāku lomu par pāris lappusēm. Bet piešauties var ātri.
Dažbrīd jau likās, ka autors spiež uz izturību- vai lasītājs padosies ātrāk nekā abi ceļa gājēji? Ne tā, ka atmetīs puslasītu grāmatu, bet tieši dēļ viņu izvēlētā ceļa. Jo te jau nekas nebija tāds, kā dēļ būtu vērts turpināt ceļu. Bet viņi to darīja. Par spīti citiem, par spīti sev un lasītājam, kuram jau sen piezagusies doma, ka pēdējās pārdesmit lappusēs vairākkārtīgi bija labs iemesls pāris reizes lietot revolveri.

Un te jau var sākt domāt- kāds ceļš būtu bijis labāks, vieglāks un pareizāks? Vai vispār tāds te ir? It kā beigas parāda, ka ceļš turpinās, tikai tā arī nav skaidrs cik tālu.

Darbs pilns ar simboliem un vēstīm no senajiem rakstiem, mītiem un leģendām. Lai arī bezcerība te spiežas no katras rindkopas, tomēr gribētos to saukt par dzīvotgribas un cerības etalonu.
Nekautrēšos un nodēvēšu šo par labāko līdz šim lasīto aizpastardienas grāmatu.

P.S.
Tie filmas kadri mazliet maisījās pa vidu lasīšanai, tāpēc, ja nav lasīts viens un redzēts otrs, tad labāk sāciet ar grāmatu.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.