Ugunīgo-mākoņu-valstība

Nosaukums: Ugunīgo māķoņu valstībā
Autors: A.Strugackis, B.Strugackis
Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība
Gads: 1962
LPP: 286
Sērija: Piedzīvojumi un zinātniskā fantastika

Арка́дий Струга́цкий, Бори́с Струга́цкий
Страна багровых туч
1959
Tulkojums latviešu valodā- R.Luginska

Par grāmatu-
Rit 20.gadsimts un Kosmosa apgūšanā cilvēce ir spērusi platu soli- jau apgūtas vairākas planētas, to pavadoņi un asteroīdi. Ir sabūvētas daudz kosmosa stacijas. Tikai Venēra joprojām paliek neapgūta dēļ tās bīstamajiem klimatiskajiem un ģeoloģiskajiem apstākļiem.
Jaunākie zinātniskie sasniegumi ļāvuši uzbūvēt tādu kosmosa kuģi, kas vieš cerības, ka beidzot planēta tiks apgūta.

Gribi vai negribi, bet grāmata raisa divejādas sajūtas- viena it kā saka, ka pret šādām fantastikas vecmāmiņām ir jāizturas ar pietāti, bet otra mazliet ņirdzīgi liek skatīties uz tām lietām, kas grāmatā ir attēlotas. Īpaši amizanti likās epizode, kur Georgs Dauge- ģeologs kosmonauts no Latvijas, lamājas latviski. Padomju cilvēks un lamājas latviski! Točna zinātniskā fantastika!
Labi, tas humors no nodevas par plašās padomju saimes obligāto pieminēšanu un daži tautu draudzības vārdā iepītie teikumi (azerbaidžānis kosmosā!?).

Pats stāsts aptver laiku pirms milleniuma, kad, autoruprāt, kosmosa apgūšana ir uzņēmusi straujus apgriezienus un simtiem raķetes ceļo pa planētām un to pavadoņiem Tur jau ir sabūvētas pilsētas, dārzi, rūpnīcas. Visur iegūst derīgos izrakteņus, kas uz Zemes un Kosmosā izbūvētajās rūpnīcās nepārtraukti tiek likti lietā.

Aizķeršanās ir ar Venēru- tā ar savu bīstamo un neprognozējamo dabu ir nogalinājusi ne vienu vien kosmonautu un pazudinājusi desmitiem misiju. Bet arī te cilvēki neapstājas- jaunākie zinātniskie sasniegumi ir ļāvuši uzbūvēt ”Hiuss2”- kosmosa kuģi ar fotonu raķešu dzinēju. Tagad var lidot ātrāk un galvenais- labāk manevrēt kuģi, kas dod cerību Venēras iekarotājiem.
”Hiuss2” kuģa apkalpei ir jāsagatavo ceļš pārējiem- jāievāc augsnes paraugi, jāapzina derīgie izrakteņi, jāuzbūvē kosmodroms un jānostiprina bākas. Un galvenais- jāpārbauda bīstamākā vieta uz planētas- Urāna Golkonda.

Ja mēs pieveram acis uz nemitīgo ”biedri” piesaukšanu un caur puķēm norādīto amerikāņu un citu nevēlamu imperiālistu ignorēšanu, tad nešauboties var teikt, ka grāmata ir aizraujoša. Un štrunts par Venēras augiem un dzīvniekiem, kā arī bīstamo uguns apli. Tas tomēr ir darbs, kas rakstīts pirms Gagarina. Tad bija jāļauj vaļa fantāzijai.

Man tās lietas netraucēja. Netraucēja arī šķietami vieglprātīga staigāšana pa nepazīstamu planētu, sakaru neesamība, un citas brīnumlietas. Tas pat diezgan labi sasaistās ar darbu un nespiež uzdot jautājumus. Trakāk bija ar tiem kosmonautiem. Nepietiek, ka viņi viens otru uzrunā te vārdos, te uzvārdos. Viņiem vēl vajadzēja iepīt tēva vārdus. Un tad sākas kombinēšana- vārds, uzvārds, vārds ar uzvārdu, vārds ar tēva vārdu, tēva vārds ar uzvārdu…. ej un saproti, ka Anatolijs Borisovičs ir arī Jermakovs. Vai Volodja ir arī Jurkovskis un viņš arī Vladimirs Sergejevičs. Labi, ka viņi komandā bija tikai seši. Nevaru iedomāties, kas man galvā notiktos, ja viņi būtu pārdesmit.

Grāmatai drīz būs sešdesmit gadu jubileja. Tātad- var teikt, ka tā ir sava žanra klasika un tā kā lasījās raiti, tad bez liekas minstināšanās varu teikt, ka bija gan interesanti, gan izglītojoši (žanra klasikas ziņā).

Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.