Grāmata- Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi. Autors: Armands Puče.
Nosaukums: Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi.
Autors: Armands Puče.
Izdevējs: Zanes grāmata.
Gads: 2022
LPP: 214
Par grāmatu–
Skolu programmās attēloto Raini ir iepazinuši teju visi. Zinām viņa lugas, dzejoļus un politiskos uzskatus. Bet, izrādās, ka tā ir tikai viena viņa puse. Otra puse netika ne mācīta skolā, ne stāstīta apkārt. Tad nu autors ir savācis un apkopojis materiālus par šo Raiņa otru pusi.
Pirms kāda laika ibook.lv vietnē saņēmu vēstuli no kāda lietotāja- gribot pirkt vienu grāmatu par Raini. Ātri sarunājām detaļas un tajā pat dienā kontā ienāca nauda. No Armanda Pučes. Tad klusībā nospriedu- ja tas ir tas Armands Puče, tad jau laikam viņš tagad raksta grāmatu par Raini. Ja tā, tad būs jāizlasa. Arī tāpēc, ka viņa sarakstītā grāmata par Cukuru man patika.
Kāds laiciņš pagāja un nu esmu bibliotēkā ticis pie grāmatas. Un izlasījis. Teikšu tā- lai arī neko no šīs grāmatas negaidīju, es tomēr galīgi negaidīju, ka viss tiks pasniegts šādi.
Bet vispirms par grāmatas uzbūvi- tajā ir divpadsmit nodaļas, kurās ir apkopotas divpadsmit dažādas konkrētas lietas un jautājumi, kas skar Raini. Un katrai nodaļai ir papildnodaļa, kas veido tādu kā vēsturisku fonu vai lasītāja sagatavošanas placdarmu. Tas izskatās apmēram šādi- ir nodaļa, kas balstīta faktos, atmiņu pierakstos, arhīvu materiālos un laikabiedru liecībās un ir nodaļa, kurā autora iztēle aizved lasītāju konkrētā vietā un laikā.
Kas sanācis ticamāk- par to jāspriež katram pašam.
Jau priekšvārda sākumā ir skaidrs, ka autors nav nācis, lai lasītājam iemācītu mīlēt Raini. Drīzāk otrādāk. Lai arī viņš raksta, ka viņa mērķis nav noliegt Raini, manuprāt, te ir grūti nesaskatīt tieši šādu mēģinājumu. Muļļa ar psihiskas attīstības novirzēm, noderīgs idiots, melis, intrigants, neveikls partijnieks, valsts nodevējs… Un šādi epiteti ir tikai priekšvārdā! Tālāk tas viss ir kārtu kārtām biezāk.
Grāmatā nav faktu, atsauču un izmantotās literatūras saraksts. Galu galā tas nav maģistra darbs, bet daiļliteratūra. Autors norāda, ka visi fakti ir viegli pārbaudāmi, ne tik viegli atrodami un mazāk- kopā savelkami. Tāda kā norāde- tas viss ir bijis, tam visam ticēt un strīdēties ir bezjēdzīgi.
Un savilkts te nav maz. Bet vai sanāk arī ticēt? Man nesanāca. Nav tā, ka esmu Raiņa piekritējs vai viņa daiļrades pielūdzējs. Skolas laikā viņam pagāju garām, kā jebkuram citam no obligātās mācību vielas. Bet te… te īsti nesanāk iet garām. Jo jau no pirmajām nodaļām ir sajūta, ka man nemitīgi uzdod jautājumus uz kuriem arī pasniedz vienīgās pareizās atbildes. Nav iespējams pašam ar kritisku aci to visu aplūkot un mēģināt saprast savas domas. Te viss ir tikai tā, kā rakstīts. Kliedzoši apvainojumi, apšaubāmi apgalvojumi un ne mazākā iespēja iespēja domāt savādāk. Viss! Sārts ir sakrauts, apliets ar benzīnu un lasītājam lāpa iedota rokā. Man tā nepatīk! Es nevēlos grāmatā lasīt tik dzeltenīgas ziņas par citu privāto dzīvi. Un nevajag man stāstīt, ka Rainim piešūtās šimpanzes olas ir fakts. Pat, ja būtu. Kāpēc? Kāpēc tas ir jānodod lasītājiem! Vai tas ”fakts”, kuru viens pateica otram, ka uzzinājis no trešā, ka Rainim Šveicē patika mest acis uz apaļīgajiem itāļu puisīšiem. Vai šis ir fakts, kuru viegli pārbaudīt vai arī šis ir grūti savelkamais fakts?
Man tiešām patika tā politiskā ķidāšana, kad Rainis trimdā pārtop par Arturu Nagliņu, kā tiek organizēta sociāldemokrātu kase un naudas jautājumi, kādas personas apgrozās ap Raini, kā mūk uz trimdu. Tas likās tāds labs vēsturiskais fons un te varētu ieslēgt režīmu ”varu un gribu ticēt”.
Bet pārējais… manuprāt grāmatas beigas vispār aizgāja tādā nepieklājīgu baumu gultnē, kur Rainis tika piedēvēts viss, kas vien bija iedomājams- plaģiātisms, pedofilija, onānisms, veneriskas slimības, greizsirdība, impotence, dzērājs, komunists, dzimtenes nodevējs, noziedznieks, ….
Un tie nemitīgie norādījumi, ka Rainis ir nulle, jo visu zadzis un, ko nezaga, to viņam rakstīja Aspazija…
Autora vēlme meklēt un apstrādāt citu Raini ir apsveicama. To politisko un kriminālo citu Raini bija pat interesanti lasīt. Diemžēl, bet nevēlēšanās palikt rāmjos un pārlieku lielā kāre uz šoka terapiju, nokāva grāmatu.
Raini var mīlēt un var arī nemīlēt, bet neviens nav pelnījis, ka viņu nokrāmē ar mēsliem. Ne Rainis, ne lasītājs.
Grāmatas vērtējums: 3/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
“un parādās cerība”. Ja nu ar jaunumu medībām vairāk pēc piena nekā mērķī, tad varbūt jāķeras pie šī cerīgā nosaukuma? Autore Klēra Norta (ja pareizi atceros, kā to raksta :)).
Tipa Ziemassvētku dāvana no manis
Paldies par dāvanu! Šo jau gaidu, kad parādīsies Jūrmalas bibliotēkās (arī Kāpu gaidu).
Pretī dāvinu Toma Deimonda Barvida grāmatu ”Zaļā dzīle”. Dikti jau gribētu dzirdēt laba lasītāja kritisko skatu par pašmāju fantāziju (lasi- gribu saprast vai man to lasīt :)).
Ok, paskatīšos, paldies. Šobrīd man gan liela bibliotēkas kaudze uz skapīša, Atslēgas tai skaitā.
Par Zaļo dzīli. Tas pirmais teikums! Nu labi, ne gluži pirmais. Pirmais pēc ievada: “Kaurai patika aust…” Tas uzreiz tā saslēdzās ar Ogļukalna bibliotēku un Stīvu, ka ļoti ilgi blenzu uz turpinājumu un nevarēju saprast, kāpēc viņai “patika arī šķēpa smagums rokās”, ja viņa bija saule :)
Kopumā tīri neko. Tipiskā latviešu uzslava – nebija nemaz tik slikti. Pret pašmāju jaunajiem fantasy rakstniekiem man ir drusku tā kā aizspriedumi, bet lasīt var, lai gan kādos pusaudžu gados būtu paticis vairāk, droši vien. Ir briesmoņi un cīniņi, un dīvainas tradīcijas. Drusku atgādina Dejotāju – tur lūgšanas vajadzēja izdejot noteiktos soļos, te atkal ir Rakstotājs, kam jāvelk noteikti raksti.
Tie dzīles augļu nosaukumi atkal drusku atgādināja ugurķēnus…
Tad jau labi, ka nebija slikti :)
Mēģināšu tikt galā ar savu bibliotēkas kaudzīti un tad skatīšos vai man sanāks nomedīt arī Zaļo dzīli. Pagaidām izskatās, ka Jūrmalas bibliotēkas diezgan kūtri iepērk jaunumus. Var jau būt, ka pie vainas bija gada beigas (budžets?).
Nupat pieteicos bibliotēkas jaunumos uz Kāpu. Rindā tikai divi priekšā, tad jau mēneša laikā vajadzētu būt. Melnspārnis arī pienācis.
Es biju viltīgāks- uz Kāpu jau pieteicos tad, kad tā vel bija komplektēšanā (pirmajā dienā, kad tā tika ievadīta sistēmā (es tik ceru, ka tā drīkst :))) un tagad gaidu, kad grāmatai nomainīs statusu.
Melnspārnis bibliotēkā it kā ir, bet Cerība gan nav. Ir vēl Stāstnieks, Ielu muzikantu piezīmes, un vēl dažas labas grāmatas. Man sāk piezagties panika, ka visu nepaspēšu (Kāpa nemaz nav plāna, par Ielu muzikantiem nemaz nerunāsim). Un tūlīt jau arī Mūzaīkai vajadzētu parādīties…
Saņēmu Kāpu! Kopā ar vēl divām no īstermiņa abonementa- vienu gandrīz tikpat biezu, otru biezāku. Un Mūzaīka jau ir mājās. Tuvākajās dienās gaidāmas jautras naksniņas…
Interesanti- iepirka papildus eksemplārus, jums tur ātri lasa vai tie divi rindā priekšā atteicās no Kāpas?
Es savu bibliotēkas kaudzīti nepaspēju izlasīt- atdevu visu, lai lasa citi. Man tagad pietiks ar Kāpu. Un gan jau pēc tam parādīsies Mūzaīka un bibliotēkās ir vēl bariņš ar labiem jaunumiem (par to kūtro pirkšanu es pasteidzos- jaunumu netrūkst).