18_Pauls_Bankovskis

Nosaukums: 18
Autors: Pauls Bankovskis
Izdevniecība: Dienas grāmata
Gads: 2014
LPP: 176

Par grāmatu-
Dezertējis latviešu karavīrs pamet savu armijas daļu un dodas prom no Rīgas, kurai tuvojas fronte. Viņš dodas uz Vidzemes pusi un galvā pārcilā iepriekšējo dienu sarunu par iespēju pašiem nodibināt savu valsti Latviju. Savus novērojumus viņš attēlo dienasgrāmatā, kuru, pēc gandrīz gadsimta, pārlasīs kāds cits latvietis.

Saite uz izdevēja mājaslapu- Pauls Bankovskis- 18

Šai grāmatai bija vairāki mazi un viens liels uzdevums. Mazie uzdevumi nav tik būtiski, galvenais bija lielais- dot man priekšstatu par to vai es gribu šīs sērijas ”Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatas likt savā plauktā.
Kamēr es vēl domāju pirkt pirmo šīs sērijas grāmatu, iznāca jau otrā, lai gan nomināli skaitās trešā. Tā nu grāmatnīcā izvēle krita par labu jaunākai grāmatai.

Īsumā grāmatu ”18” varētu raksturot kā divu cilvēku tikšanos, kuru dzīvēm pa vidu ir gandrīz gadsimts. Gadsimts, kas vieno nevis šķir. Vārdā nenosauktais dodas prom no savas armijas daļās, prom no Rīgas un prom no Latvijas. Viņš nokļūst Igaunijā, vēlāk Pēterburgā. Un izdzirdējis par Latvijas valsts nodibināšanu, dodas atpakaļ uz dzimteni. Gan turp, gan atpakaļ viņa ceļā stājas visas tās grūtības, kas latviešu bēgļus gan pavadīja, gan sagaidīja. Tajā pat laikā viņam izdodas sastapt tādas personas, kuras viņa domām norāda jaunu virzienu.

Otrs, arī vārdā nenosauktais, tikmēr nejauši atrasta fotoaparāta bildēs, gluži tāpat kā kārtīs, mēģina saskatīt savas mazās Latvijas vietu. Starp slēgto zonu, sliktiem ceļiem, cilvēkiem un kokiem. Lai to redzētu, viņam jāatgriežas pirms kokiem. Vai jābūt koku vietā.

Lai arī kopsummā man grāmata patika, tomēr, pēc izlasītā, ir palikušas pārāk daudz brīvas vietas, kuras aizpildās ar neizpratni. Ne īsti skaidrs kāpēc dienasgrāmata brīžam pazūd un ik pa laikam uzpeld kaut kas no veco laiku auras (un neturas). Kāda doma bija tām piezīmēm slīprakstā. Un kāpēc beigās ir viss tas, kas tur ir.

Manu uzdevumu šī grāmata pilnībā neizpildīja, bet neskatoties uz to, man grāmata patika. Tā doma, kas vijās no lappuses uz lappusi un stāstu tina kopā bija simpātiska un pārdomas rosinoša. Ceļš, ko viena paaudze noiet līdz nākamajai, ne vienmēr ir tas taisnākais un gludākais. Jā, lasot, dažbrīd ieslēdzos gaidās uz kaut kādu mistikas un okultisma kulmināciju, bet kā teikts dziesmā- stāsts jau nav par krekliem.

Grāmatas vērtējums: 7/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

0