Vienā pirmskolas vecuma bērnu mācību iestādē, pirms pāris nedēļām ievietoja dzērienu automātu. Liela metāla kaste, kurā iemet monētas un tā rūkdama un grabēdama gatavo noteiktu dziru. Pētījis neesmu, bet bija vairāku veidu dzeramie- kafijas, kakao, sulas utt. Ja iepriekš bērni devās uz kafejnīcu, tad tagad viņi labprātāk ‘’parotaļājas’’ ar rūcošo metāla kasti, jo tas ir kas jauns un ir interesantāks par pierasto bufetnieci. It kā jau nekas slikts tas nav- gribi remdēt slāpes, tad vari izvēlēties ko un kur pirksi.

Tikai ir viens ‘’bet’’ (varētu jau uzskaitīt vairāk, bet šoreiz pietiks ar vienu)- no malas izskatās, ka bērniem dzeramās kastes izmantošana vairāk saistās nevis ar slāpju remdēšanu, bet gan ar azartu. Gandrīz kā pieaugušajiem rotaļas iekš kazino ar vienroku bandītu- spied pogas, parauj kloķi un saņem balvu (dzeramo). Kabatas nauda aiziet rūkdama.

Var jau norādīt, ka šeit būtu jāparādās vecāku norādījums savām atvasēm par saprātīgu līdzekļu tēriņu (šajā vecumā tas laikam nestrādātu) vai arī samazināt piešķirtās dienas naudas apjomu. Tikai šeit izpaužas tas pats ‘’bet’’- ko darīt bērnam, ja azarts izrādījās lielāks par piešķirto naudu? It kā naudas bija pietiekami, bet vienā brīdī čušššss. Un vairs nav naudas, lai tiktu līdz mājām. Dzirdēju, kā mācību iestādes apkopēja stāstīja, ka viņai nācās aizdot (drīzāk- atdot) kādam bērnam 30 santīmus, lai viņš varētu aizbraukt uz mājām, jo visa nauda tika ‘’paspēlēta’’ dzērienu automātā.

Tādas te pārdomas man sanāca par vienu metāla kasti. It kā nekas nosodošs jau nav- vieni tērē, citi pelna. Tikai slikti tas, ka bērnus vilina tērēt.