Nepierasts brauciens tramvajā- tā varētu raksturot manu vakardienas mazo piedzīvojumu. Noteikti, ka daudziem rīdziniekiem (un ne tikai) tā ir ierasta ikdienas rutīna, bet man vairāk bija sajūta, ka es to visu skatos no malas. It kā piedalos, bet tai pat laikā esmu pavisam kur citur.

Vakar aizvedu savu autiņu uz JAC, lai likvidētu nejauko troksni pakaļējā ratā (gultnis nobruka) un mājup biju spiests doties ar sabiedrisko. It kā jau nekas īpašs- studiju gados, kad pa galvasciemu biežāk dzīvojos, tad sabiedriskais bija pierasta lieta, bet tagad, kad vairāk stūrēts tiek savs autiņš, tad liekas, ka iekš sabiedriskā viss ir savāds un jocīgs. Sākot jau ar biļeti. Biju dzirdējis/lasījis, ka tur notiek revolucionāras pārmaiņas un drīz jau viss būs moderni un vienkārši- pavicini plastikāta gabaliņu un brauc kur vajag. Tikai tas modernais kā parasti kavējas un līdz ar to es ,kā dunduks Rīgas satiksmes virtuvē, galīgi esmu apjucis. Vienreiz pa gadu vajag izbraukt ar tramvaju un nekāda sajēga kur pirkt biļeti, cik tā maksā un kā ar to rīkoties. Galvenais sagatavot sīceni un doties pie vadītāja- ar cerību, ka gan jau viņam vēl nav atņemtas biļešu izdevēja funkcijas. Biļeti šis man iedeva- lielums biļetei tāds, ka nevilšus prātā nāk padomju laiku anekdote par to kā studentam noslaucīt dibenu ar tā laika tramvaja biļeti (tad tā bija maza. Ļoti maza). Ar šo papīra loksni puse no kojām varētu izvilkt.

Nākamais, kas iekrita acīs- tīrība sabiedriskajā transportā. Precīzāk- tīrības trūkums. Laikam vēl nekad nebiju braucis tik cūcīgā transporta līdzeklī. Nezinu, vai man nepatrāpījās kāds īpašs eksemplārs, bet papīri, vecas biļetes, saplēstas reklāmas lapiņas…. tā vien liekas, ka staigājošo konduktoru laikos bija tīrāks.

Un kā parasti- vienreiz pa gadu brauc ar tramvaju un kontrole tut-kak-tut. Līdz manai pārbaudei gan netika- jau pirmajā solā sēdošajiem puišeļiem (tā uz 12-14 gadiem) izrādījās, ka nav biļete. Tā kā uz ausīm bija pleijeris, tad nedzirdēju vai pie vainas bija aizmirstā mēnešbiļete (gan jau, ka skolniekiem tādas visiem ir) vai kāds cits iemesls, bet puika paklausīgi iedeva kontroles onkulim piecus latus. Ja sods, tad sods. Tālākais bija diezgan dīvains- kontroļonka turēdams rokā puišeļu iedotos piecus latus nobļaujas pa visu vagonu savam pāriniekam- ”Eu, kāpjam ārā! Viss!”, un, izstumjot abus puišeļus ārā pieturā, izkāpj arī abi kontrolieri. Tramvajam sākot kustēties tik pamanīju, ka otrs kontrolieris pienākot pie abiem zaķiem, savelk tik augstprātīgi dusmīgu sejas izteiksmi un uzbļauj abiem bezbiļetniekiem, kuri mazliet nobijušies un nokaunējušies skatās, kas nu būs. Tālāko notikumu gaitu nemanīju, jo tramvajs kustējās tālāk. Bez zaķiem un bez kontroles.

Var jau būt, ka noteikumi ir mainījušies, bet man visu laiku likās, ka braucot bez biļetes ir jāmaksā sods, bet neviens tevi neliek aiz durvīm. Samaksā un dodies tālāk, jo ne jau visi ir ļaunprātīgi un negodīgi. Var taču nejauši aizmirsties maks ar mēnešbiļeti otrā jakas kabatā vai pazaudēt kaut kur pats to nemaz nemanot. Ja nemaksā sodu, tad kāp ārā, bet ne jau šinī situācijā, kad puikas godprātīgi nolemj samaksāt sodu. Rezultātā viņus izliek aiz durvīm (gaidi nākamo transportu un pērc biļeti) un vēl uzbļauj šiem. Jauki! Atzīšos, ka man tas viss izskatījās pēc krīzes nomāktiem kontrolierim, kuri izmantojot situāciju, izvairījās no tramvajā sēdošajiem lieciniekiem un piečuks puikām sanāks bez kvīts, jo neviens jau vairs tajā tukšajā tramvaja pieturā nepamanīs kā tā situācija beidzās. Un ko gan divi mazi puišeļi varēs teikt pretī dieviem lielajiem kontrolieru onkām. Neko! Droši vien, ar policiju sabaidīti, būs tikai priecīgi, ka tikuši vaļā. Vēlāk, vakarā, puikas varēs stāstīt vecākiem, ka viņu kabatas nauda pārgāja uz citu kabatu.

Tā arī paliku tramvajā sēžot- drūmā un netīrā vagonā, drūmas un naudaskāras kontroles neievērots, bet toties ar 137x76mm (lineāls nemelo!) lielu un ar krāsainiem simboliem apdrukātu papīra loksnīti kabatā. Vismaz kādas krāsas drūmā un neierastā braucienā.