Diedelēšana kā norma.
Jau pierasts, ka dažādi bičotāji nāk klāt un prasa sīknaudu- summas ir dažādas, cik nu tur katram spiedīga vajadzība. Tāpat arī vajadzības ir visnotaļ dažādas. Un vietas – vai nu tas lielveikala stāvlaukums, stacija vai kaut kur uz ielas. Pamatā visus ignorēju pat neatbildot. Dažreiz jāatkrata ar stingru ”nē”.
Bet šodien viens diedelnieks mani pārsteidza- piebraucis pie Bērnu slimnīcas un tuntulējoties ar bērnu ārā no auto, ievēroju vienu jaunieti, kurš sparīgi soļoja uz mūsu pusi. Jau nojautu, ka būs kāda vajadzība. Pienācis klāt, viņš apjautājās vai nevaru viņam iedot septiņdesmit centus. Un uzreiz piebilda šīs vajadzības mērķi- bulciņām.
Par naudas diedelēšanu es īpaši neizbrīnījos, lai gan puiškāns bija normāli saģērbies, soma plecos, izskatījās ne par gramu sliktāk kā parasts puiškāns. Bet tas mērķis! Bulciņām!
Man jau šķērmi liekas pati doma ubagot. Iet pie svešinieka prasīt naudu. Stiķēt sīknaudu kādām nebūt ēdamlietām. Tas ir šausmīgi. Tas ir pazemojoši. Tas ir nepareizi.
Savā jaunībā es nevarēju iedomāties iet pie svešiniekiem uz ielas un diedelēt. Un nebija jau tā, ka vienmēr biju paēdis. Bija reizes ar lielāku vai mazāku izsalkumu. Bija arī pusdienas tikai no baltmaizes klaipa un kefīra pudeles. Bija pusdienas bez pusdienām. Aizmirsta nauda mājās vai iztērēta citiem niekiem. Bija visādi. Bet ne reizi nevarēju sevi iedomāties iet pie kāda svešinieka un prasīt naudu. Kur nu vēl bulciņām.
Pat nezinu, ko teikt. Negribētos no vienas situācijas sākt domāt, ka jauniešam ir radies maldīgs priekšstats, ka diedelēšana ir laba metode kā papildināt savu kabatas naudu vai remdēt kāri pēc našķiem.
hmm, oriģināli. man gan tikai salāpīties prasa, tas jau atkarīgs arī no ‘rajona’.
ā, vienu (VIENU) reizi dzimtajā mazpilsētā kāds vīrs prasīja pusķieģelīti nopirkt un kaut kādus santīmus pat deva. neņēmu. tas laikam tiešām bija izmisums (jo reāli – ar pusķieģelīša diedelēšanu tak bagāts nekļūsi, nav otrreizējā tirgus īsti).
Salāpīties parasti iedodu. Ja prasa “maizei”, tad nē.
Es pēc būtības arī parasti ignorēju diedelētājus. Ne jau tāpēc, ka man būtu žēl naudu vai nebūtu žēl šo cilvēku. Bet man iekšā īsti nestrādā mehānisms, kas ļautu diedelniekus atšķirt starp tiešām trūkumcietējiem un alkoholiķiem/narkomāniem. Es saprotu, ka tādējādi neatbalstu arī tos, kas tiešām ir trūkumcietēji kaut kādu vairāk vai mazāk objektīvu iemeslu dēļ.
Bet man ir divas pieredzes (šausmas, 3 mēneši Helsinkos, un man jau ir problēmas ar LV valodu), ar kurām gribēju padalīties:
* Gāju uz darbu agrā rītā Vecrīgā, ja nemaldos Kalēju ielā. Un tur viņš bija – viens diedelnieks, kuram nezin kādēļ tomēr mani izdevās apturēt. Stāstīja savu stāstu, bet the bottom line – grib ēst. Es no viņa atkratījos un gāju tālāk. Tomēr kaut kā doma par viņu mani nepameta. Iegāju veikalā un nopirku nedaudz ēdamā (precīzi neatceros ko, bet nezin kādēļ atceros, ka bija 8Ls, toreiz vēl EUR nebija ieviests). Uzgāju šo cilvēku, un… dabūju pretī dusmu vētru. Redziet viņam naudu vajag…
* Nesen, Helsinkos. Sēdēju kafejnīcā. Pelēka diena, īsti darīt nav ko. Sēdēju pie loga un blenzu uz cilvēkiem. Un uz pavecāku kundzi, kas sēdēja uz zemes satinusies kaut kādās drānās. Un, lūdza garāmgājējiem naudu. Toreiz kafejnīcā nosēdēju, šķiet, 1.5h – lēnā garā lasīju līdzi paņemto grāmatu. Devos jau prom no kafejnīcas, kad pamanīju, ka kundze kā sēdējusi, tā arī sēž. Un neizskatījās, ka kāds pie viņas apstātos. Ejot gar leti, paprasīju siltu šokolādi un vienu maizīti. Un aiznesu kundzei.
Viņa no sākuma mani nepamanīja, jo saknupusi skatījās kaut kur zemē. Tad ieraugot mani, tā kā mazliet sabijās. Es viņai sniedzu šokolādi un maizīti, bet viņa tā kā vilcinājās. Bet tad…tad bija tas smaids. Smaids, kurā bija īsta pateicība. Situāciju apgrūtināja fakts, ka viņa runāja somiski, bet es šajā valodā tajā mirklī varēju pateikt tikai savu vārdu, un faktu, ka nerunāju somiski. Uzzinot, ka mani sauc Igors, viņa ar somiem raksturīgo akcentu varēja tik pateikt “Spasīīībo”. :) Viņa man kaut ko aizrautīgi vēlēja somiski – pieņemu, ka, lai Dievs mani svētī vai kaut ko tādu.
Tā lūk…divas dažādas pieredzes, un es – iestrēdzis kaut kur pa vidu starp tām. :)