Meklējot svešvārda skaidrojumu šķirstīju 1969.gada izdevniecības ”Liesma” grāmatu ”Svešvārdu vārdnīca” un uzdūros uz vārda ”urīns”. Vārdam nekas īpašs, bet skaidrojums ir īss un konkrēts:

Urīns [lat. urina]-mīzali.

Ja urīns ir mīzali, tad urinēt nozīmē mīzt. Un cilvēks, kas veic urinēšanu ir mīzējs.
Hmm, man kopš bērnu dienām bija licies, ka ”mīzt” ir nepieklājīgs vārds un labāk (pieklājīgāk) ir teikt -čurāt.

1969.gadā bija citi laiki, tāpēc šo skaidrojumu pārbaudīju ar jaunāku izdevumu- 2005.gads, izdevniecība ”Avots”, Ilustrētā svešvārdu vārdnīca:

Urīns [lat. urina]-mīzali, šķidrums, kas veidojas mugurkaulnieku, arī cilvēka, nierēs un pa urīnizvadceļiem tiek izvadīts no organisma.

Skaidrs! Tātad paliekam pie mīzaliem.
Ja jau vārdnīcas mums dod savu pareizo latviskoto versiju vārdam ”urīns”, tad kāpēc tas sabiedrībā tiek pieņemts kā gana nepieklājīgs un aizvietojams ar ”čura”?

Kā lai vecāki runā ar savu bērnu:- tu jau pačurāji bērniņ? Atkal esi apmīzies manu mazulīti? Tūlīt nomainīsim tavu pieurinēto pamperu. Izskatās, ka der visi trīs varianti.