prese.jpg

Pagājušo nedēļu izmantoju laikraksta ‘’Diena’’ piedāvājumu bijušajiem abonentiem- pieteikties uz tādu kā nelielu iepazīšanās kūri ar laikraksta jauno formātu. Nebija jau nekas smags jādara un arī jāmaksā nekas nebija, bet rezultātā vienu nedēļu pastniece uz māju pienesa tev avīzi ar visiem tās pielikumiem.
Var to nosaukt ne tikai kā atrādīšanās veciem klientiem, kuri dažādu iemeslu dēļ vairs neabonē avīzi, bet arī kā mēģinājums iebarot un noķert šo veco klientu uz abonēšanas āķa.
Doma ir laba un apsveicama, bet man nesanāca uzķerties. Un vaina nav pašā laikrakstā- ar savu jauno formu un saturu tas noteikti piepulcinās sev vēl kādu lasītāju pulciņu un neaizdzīs jau esošos lasītājus. Bet skatoties uz čupiņā nokrauto laikrakstu kaudzi, kas man pienācās pa šo nedēļu es teikšu- man to nevajag. Nemaz un necik! Jā, es atvēru pastkastīti, aplūkoju laikrakstu vākus un noliku uz galda- vēlāk izlasīšu. Nākamajā dienā atkārtojās tas pats, tikai vakardienas avīzei jau vieta bija zem galda. Neizlasītai. Visa nedēļa avīzēm pagāja mainot savu vietu uz/zem galda.
Varbūt es esmu jau pārāk atradinājies no laikrakstiem un man pilnībā pietiek ar informāciju, kas nāk no interneta, radio, televīzijas? Un tā viena iebarošanas nedēļa bija par maz, lai piesēstos pie avīzēm? Diez vai … Vienkārši es jau to visu, pārskrienot ar acīm virsrakstiem, biju šur tur lasījis, šur tur dzirdējis, šur tur redzējis. Tāds kā dežavū.
Veroties uz avīzēm zem galda (kas pa nedēļu ir izveidojušas palielu ķīpu) liekas, ka nākamais solis tām var sanākt uz miskasti. Lai gan vienu pielietojumu varētu atrast- ziemā pēc slapjdraņķiem dažreiz ir slapji zābaki un lieti noderētu kāda avīze ko ievietot apavos susināšanai.