Oriģinālnosaukums: Where the Wild Things Are
Valsts: ASV
Žanrs: Fantāzija/Piedzīvojumi/Drāma
Lomās: Max Records, Pepita Emmerichs, Max Pfeifer, Madeleine Greaves, Joshua Jay, Catherine Keener
Režisors: Spike Jonze
Gads: 2009

Par filmu-

Nepaklausīgais puišelis Maks sastrīdas ar savu mammu un aizbēg no mājām.
Viņš attopas uz noslēpumainas salas, kurā mīt lieli briesmoņi. Briesmoņi Maksi notur par neparastāko radījumu uz Zemes un ieceļ viņu par savu karali.

Maks ir parasts bērns- ar saviem siķiem un saviem niķiem. Tāpat viņam ir sava sapņu pasaule uz kurieni aizbēgt, kad sastrīdies ar mājiniekiem. Nokļūt tur, kur ar viņu rēķinās, kur viņu ciena. Tur, kur viņš ir galvenais. Karalis. Tur, kur briesmoņi mīt. Briesmoņi ir labi, bet uznākot ”melnajiem” viens otrs briesmonis noraujas pats un norauj šo to arī citam briesmonim.

Mazāk skaidrs ir filmas vēstījums. Filma beidzās un galvā šaudās domas- vai tur bija kas apakšā vai arī tas ir vienkāršs stāsts par bērnu ar sarežģītu raksturu, kuram gribas izrauties prom uz savu fantāziju pasauli? Par sarežģīto bērnu pasauli, kuru pieaugušie ir aizmirsuši un izliekas nesaprotam?

Lai vai kā bija ar to slēpto filmas vēstījumu, vizuāli nekas netiek slēpts- briesmoņi ir briesmīgi jauki un notikumi uz salas (?) ir tikpat briesmīgi jauki. Viss it kā bērnu rotaļās- būvējam štābiņu, karojam, dauzāmies un strīdamies. Tai pat laikā redzam, ka no rotaļām līdz aizvainojumam un sāpēm ir viens solis, kuru spert ir pārāk viegli. Līdz izlīgšanai tāpat viens solis, bet to spert jau ir daudz grūtāk.

Maksa fantāzijas pasaule šoreiz bija ļoti vienkārša, bet tai pat laikā gana efektīga- nebija ne pilis, ne fejas ar drakoniem. Bija tikai mežs, tuksnesis un kādi seši, septiņi milzonīši ar filmas galveno vērtību- saviem raksturiem un garastāvokli.

Filma, kurai par pamatu kalpoja septiņdesmitajos gados iznākuša tāda paša nosaukuma Morisa Sendaka (Maurice Sendak) stāsts, ir ļoti jauks skatāmais visai ģimenei. Lielos, piemīlīgos briesmoņus ierunāt palīdzējušas tādas kinozvaigznes kā Forests Vitekers (Forest Whitaker) un Džeimss Gandolfini (James Gandolfini).

Un nobeigumā gribētu teikt vislabākos vārdus par filmas mūziku- uzbūra mazliet psihodēlisku ainiņu, bet katrā ziņā ļoti trāpīga un jauka. Filmas mājas lapā var paklausīties Karen O and the kids veikumu.

Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.