10 grāmatas, kuras visvairāk ietekmējušas manu dzīvi.
Grāmatu blogos notiek stafešrakstu rakstīšana un pārsūtīšana. Spīgana sāka un Bārbala man padeva tālāk. Ar neliela samulsuma sajūtu (Bārbala, kāpēc mani? Par ko? Ko nu?) sāku pārcilāt galvā grāmatas, kuras piestāvētu šim sarakstam. Tā, lai nesamelotos, neizrādītos un visādi citādi atbilstu nosacījumam.
Noteikumi ir vienkārši:
Katrs nosauc 10 grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas viņa dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ieliek nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominē trīs citus blogerus, kas dara to pašu.
Manam grāmatu desmitniekam secībai nav nekāda nozīme. Vienkārši kā atcerējos un pierakstīju uz lapiņas, tā arī pārliku uz virtuālo vidi.
1. Alfreds Amenda- Apasionāta.
Mazākajās klasītēs mūzikas skolotāja ik pa laikam nelika dziedāt un rakstīt notis un stāstīja par ”vecajiem” komponistiem. Vienu stundu viņa stāstīja par Bēthovenu. Dikti aizķēra stāsts. Pāris gadus vēlāk manās rokās nonāca grāmata par Bēthovenu. Arī grāmata aizķēra. Kopš tā laika Bēthovena mūzika man skan īpašāk.
2. Ojārs Vācietis- Astoņi kustoņi.
Neatceros kurš man uzdāvināja šo grāmatu cietajos vākos ar foršajām bildēm un foršajiem dzejoļiem, kuri man kā bērnam šķita īpaši mīļi, forši un sirdij tuvi. Jā, un viegli iegaumējami. Šķirstīju un lasīju. Droši vien Astoņiem kustoņiem jāsaka paldies, ka joprojām prasās dzeja.
3. Radeks Jons- Memento.
Izlasīju kaut kad pamatskolā un sapratu, ka es nekad nebūšu atkarīgs. Ne no kā. Nekad nepīpēšu, nelietošu narkotikas un nekad arī neatbalstīšu šādas darbības. Cieti!
4. Imants Ziedonis- Krāsainas pasakas
Kaut kas līdzīgs ar Ojāra Vācieša Astoņiem kustoņiem- grāmata tika lasīta un pārlasīta. Un uztverta mazliet savādāk kā tā laika citas lasītās pasakas. Tas bija kaut kas, kas lika pieķerties Ziedonim. Pieķerties uz palikšanu.
5. Andrejs Upīts- Zaļā zeme
Laikam nīstākais un nepanesamākais obligātais literatūras gabals, kas gadu desmitus vajā skolniekus. Pie uzdošanas skolā, es biju apņēmies to izlasīt neskatoties uz apkārt valdošo negatīvisma kampaņu pret šo darbu. Man tas patika. Ļoti. Nostiprināja ciešu pārliecību, ka jālasa latviešu literatūra un laikam arī aizsāka vienu ilgstošu latviešu literatūras lasīšanas ”plostu”. Šo darbu izlasīju divas reizes un noteikti zinu, ka izlasīšu vēl kādu reizi.
6. Džeroms Deivids Selindžers- Uz kraujas rudzu laukā
Ar šo grāmatu iepazinu ”nopietno” literatūru kaut kad agrā jaunībā un atzinu par labu esam. Tā teikt- sapratu, ka labas var būt ne tikai pasakas un Verna grāmatas, bet arī nopietnajās grāmatās ir rodami gan jautājumi, gan atbildes.
7. Laimonis Purs- Degošais pilskalns
Tagad domāju vai pie vainas bija laikrakstā ”Pionieris” publicētais komikss vai šo komiksu lasīju tāpēc, ka ļoti patika šī grāmata. Lai vai kā- tie viens otru papildināja un ieveda mani seno latviešu pasaulē, kur uzzināju par zemgaļu cīņām, par sliktajiem vāciešiem un viņu krusta karu. Tāda kā vēsturiska un latviska pote vienlaikus.
8. Jānis Ezeriņš- Izlase. 2.sējums
Taisnību sakot cita sējuma man nav un arī šis pats manās rokās nonāca nejauši. Un paldies nejaušībai- tiku pie savas pamatīgākās literārās potes kādu esmu saņēmis. Tik neprasiet, lai izstāstu ar vārdiem. Nemācēšu.
9. Fridrihs Nīcše- Tā runāja Zaratustra
Viens čoms savulaik ieteica izlasīt. Izlasīju un pēc tam pats brīnījos cik man daudz vietas pasvītrotas, izrakstītas, mēģinātas atcerēties un iegaumēt. Varētu būt viens no pirmajiem darbiem ar kuru sākās citātu izrakstīšana speciāli sagatavotos vākos.
10. Meša Selimovičs- Dervišs un nāve
Nejauši paņemta grāmata no plaukta un tikpat nejauši izlasīta, pierādīja, ka ne viss labais ir atrodams topos, grāmatnīcu priekšplānā, citu ieteikumos vai klasikas klasiķos. Laba var būt arī tā grāmata, kas tavās rokās nonāk nejauši.
Mums pieder nevis zeme, bet tikai zemes pēda zem mūsu kājām, nevis kalni, bet tikai to attēli mūsu acīs, nevis jūra, bet tikai tās lokanā izturība un tās līmeņa atspulgi. Mums nepieder itin nekas, vienīgi ilūzijas ir mūsu, un tādēļ mēs tik cieši pie tām turamies.
Nobeigumā man ir jānodod stafete trim blogeriem- ļoti gribētu lasīt Doronikes un Viļa Kasima grāmatu sarakstu. Kā trešo es gribētu nosaukt Tevi (jā, Tevi, kurš lasa šo rakstu un vēl nav saņēmis šādu uzaicinājumu- es tiešām gribu redzēt arī Tavas grāmatas).
10 laikam tā uz sitiena nesanāks, un teikt, ka “mainījušas manu dzīvi” arī būtu drusku par skaļu, bet pirmās, kas nāk prātā ne tikai tāpēc, ka “bija interesantas”, bet nesa kādu pievienoto vērtību:
1. Rasuls Gamzatovs “Mana Dagestāna” (1. daļa). Lasīju pusaudža gados. Iezvēlos mammas dīvānā un… vnk pazudu. Laikam jau apkārt kaut kas notika. Laikam jau diena kaut kā pagāja. Es biju grāmatā un apkārtne man pārstāja eksistēt. Dīvainākais, ka grāmatai šķietami nav sižeta un parasti man tādas lietas nepatīk…
2. Imants Auziņš “Es vaicāju sirdij”. Šodienas acīm lasot- nekā tāda jau tur nav.Tādi panaivi padomju gara dzejolīši. Bet laikam- arī pusaudža vecumā- man tā ietrāpījās perfekti īstajā brīdī. Turpinu uzskatīt, ka tā ir mana pirmā dzejas grāmata, lai gan protams, bija jau lasītas- bērnu dzejolīši un tā…
3. Jaunākie laiki- Odrija Nifenegere “Laika ceļotāja sieva”. Vispirms izlasīju no bibliotēkas, pēc tam nopirku un ilgu laiku gan bibliotēkā gan grāmatnīcā skatījos ar dziļu nožēlu- man nekad vairs nebūs iespējams paņemt/nopirkt/izlasīt pirmoreiz.
4.Ne nu gluži grāmata kopumā, bet viena atziņa. Greiems Simsions “Projekts “Rozija””. Grāmatas varonis tiek uzskatīts par garīgi mazliet… hmm… nepilnvērtīgu (nu, īsti “riktīgs” viņš laikam arī tiešām nav), jo “kā tu vari nejust līdzi šīs kinofilmas varonei???” -“Bet kāpēc viņai jājūt līdzi- viņa taču nav īsta?” Mani var saraudināt grāmatu un filmu personāžu nedienas. bet laikam diemžēl jāatzīst, ka ar dzīvu cilvēku nedienām ir citādāk. Un kurš tad nu te ir garīgi nepilnvērtīgs?
Sarakstu jau vienmēr var papildināt kamēr sanāks desmitnieks :)
Tā laika ceļotāja sieva ir tā pati, kas ir arī filma?
Jā, ir, bet grāmatā man patika labāk.
Tu esi pirmais, kam sarakstā redzu visu mīlēto Ziedoni. Un droši vien vienīgais, kurš piemin “Zaļo zemi”. Respect! Arī skolas laikā esmu izlasījusi šo biezo ķieģeli no vāka līdz vākam un man patika, bet tas mani neietekmēja tik ļoti, lai pieminētu.
Par ”Zaļo zemi” es biju puslīdz drošs, ka būšu viens, bet Ziedonis gan pārsteidz.
1.ām un galvenām kārtām- Montgomerija, viscauri bet protams visvairāk anna emīlija un zilā pils
2. hobits
3.ronja laupītāja meita
4. bezgalīgais stāsts
5. momo
6. HP :>>>
7. GP :>>>>
8. salmans rušdi- zeme zem viņas kājām. tik stindzinoša ka roka neapzināti sniedzas lai ik pa laikam pārlasītu
9. nu protams žils verns ar kuru es iemācījos lasīt. un turpināju ar agatu kristi :>>
10. jāmin ir vēl kaut kas no plašā klāsta- kas nebūs nekāds matemātisks nozīmības rādītājs un varbūt pat ne labākais tomēr jābūt kaut kam ko te ierakstīt hmmm… nu teiksim- “mani sauc eižens” – klauss šēdelins, šveiciešu autors, sprīdīša bibliotēkas 18tā grām. Ārprātīgi smieklīga, manai gaumei vēl pārspējot 3 vīrus laivā. nu jā vajadzēja pieminēt vēl arī dž darelu, tas ir tik pašsaprotami….
kā redzams es nespēju nosaukt grāmatas bet autorus ^^
no tava saraksta man apasionāta, krāsainās pasakas astoņi kustoņi un krauja rudzu laukā rī ir visai nozīmīgas. zaļo zemi es noteikti vēlētos pārlasīt bet ir tik daudz kā neizlasīta!
un vispār- tas ir tik pašaizliedzīgi- pajautāt jebkura “postotāja” domas. Paldies!!
Liels prieks par Taviem komentāriem- ceru, ka tiksimies blogā arī turpmāk :) Tikia uz visiem laikam nevarēšu atbildēt (baisi daudz saskrējušies) :)
Un paldies par Tavu grāmatu desmitnieku- pameklēšu internetā dažu grāmatu nosaukumus, lai saprastu vai man derēs vai nē.