Grāmata- Putekļi smilšu pulkstenī.

Nosaukums: Putekļi smilšu pulkstenī.
Autors: Arno Jundze
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2014
LPP: 272

Par grāmatu-
Varbūt viss sākās ar 16.gs reģi? Varbūt tas tomēr sākās Sibīrijā izsūtījumā? Varbūt tomēr tas viss sākās Brežņeva laikā? Bet ja nu tas tomēr sākās citos laikos un iepriekšējais ir tikai turpinājums?

Saite uz izdevēja mājaslapu- Arno Jundze- grāmata Putekļi smilšu pulkstenī

Ja ir dāmu romāni, tad kāpēc gan nevarētu būt arī kungu romāni? Vismaz ”Putekļi smilšu pulkstenī” sevi tā prezentē- romāns vīriešiem par vīriešiem.

Un daļa taisnības jau arī ir. Protams, nevar izslēgt, ka arī sievietes mierīgi šo darbu var uztvert tikpat personīgi kā vīrieši, bet, jādomā, ka viņas tajos laikos nenomocīja tādi paši jautājumi kā viņus. Vismaz grūti iedomāties viņas, kuras uztrauktu iesaukšana padomju armijā. Vai bailes no aizsūtīšanas uz Afganistānu. Vai mopēdu jaukšana un likšana kopā. vai benzīna zagšana pa naktīm no smagajiem. Vai kāds cits vai. Tā bija veču dzīve. Un katrā viņu dzīves posmā bija jāizcīna sava vieta- vai tas bija pagalmu stūros pie smēķa, vai augstskolā, vai armijā, vai karā, vai…

Laikam aizrāvos ar to vīrišķīguma pieminēšanu.

Tam nevajag pievērst tik lielu vērību- romāns ir lasāms visiem, kuriem būtu interesanti nedaudz gremdēties atmiņās par tiem laikiem, varbūt uzzināt ko jaunu un galvenais- lasīt interesantu darbu, kas pasniegts interesantā veidā. Jā, arī pasniegšanā ir sava odziņa. Te katra nodaļa stāsta savu stāstu. Par citu viņu. Un nākamā nodaļā jau var būt pavisam cits laiks un cits viņš. Un vēl kādā nodaļā viņš var parādīties no jauna. Bet jau citā laikā. Un te ir darbs lasītājam- saprast un atpazīt to viņu. Un vai vispār viņš šajā nodaļā ir tas pats viņš kādā no iepriekšējām nodaļām. Te prātā nāk teiciens, ka- manas šūnas nepārtraukti dalās un mainās un tagad es jau esmu cits es. Apmēram tāda sajūta ir lasot ”Putekļi smilšu pulkstenī” un liekot nodaļas kā mozaīkas gabaliņus kopā- viņi mainās paši un laiks viņus maina. Brīžam viņš ir smilšu graudiņš pašā augšpusē, bet apgriežot smilšu pulksteni jaunam laikam, viņš attopas apakšā.

Darba sākumā es biju mazliet apjucis un nespēju sasaistīt visas šīs nodaļas kopā, bet apmēram pusē, es sajutu jau pamatīgu azartu un likās, ka esmu uztaustījis to īsto kamola pavedienu, kurš mani ved laukā no labirinta. Bet finiša taisnē azarts noplaka. Nav tā, ka palika neinteresanti vai tas pavediens nebija īstais. Drīzāk sajutu, ka esmu palaidis garām dažas nianses, kuras tikai tagad, kādu diennakti pēc izlasīšanas, sāk kārtoties pareizā secībā un līdz ar to arī mozaīkas gabali sastājas vietās. Vismaz man tā liekas, jo nekur jau nav pateikts, ka mana saliktā mozaīka ir pareiza. Un vai vispār tā var būt [ne]pareiza.

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.