Sākumam maziņš ievadiņš- piektdien pēcpusdienā saņēmu e-pastu no grupas SPB dalībnieka Artūra Eglīša, kurā viņš vērsās pie manis, kā šī bloga autora, ar lūgumu izteikt viedokli par viņu debijas albumu ”Sound Poetry”, kas dienasgaismu ieraudzīja šodien, 1.decembrī. Lai varētu novērtēt viņu veikumu, man tika piešķirta ekskluzīva caurlaide noklausīties visas dziesmas viņu mājaslapā thesoundpoets.com.

Jāsaka, ka sajūtas bija pat ne divējādas, bet varētu pat teikt vairākkārtējas- prieks par to, ka kāds novērtē  manu blogu, prieks, ka uztic savu veikumu manam viedoklim, šaubas, vai varēšu noformulēt savu viedokli vairāk, kā patīk/nepatīk…

SPB kā grupa man nebija sveša- viņu dziesmas ”Poet” un ”Pearl Tears” jau biju vairakkārt dzirdējis atskaņojam radio ēterā un arī video klipi tika manīti internetā. Vēl, pavisam nejauši, trāpījos uz raidījumu ”Mājokļa jautājums”, kur SPB mājvieta tika nedaudz pārveidota. Raidījums kā tāds mani neinteresē (nulles vērtība, ja remonts nenotiek pie interesantiem cilvēkiem), bet bija interesanti pavērot mūziķus un viņu apartamentu pārmaiņas. Cerams, ka jaunais pagrabiņš būs laba vieta, kur rasties labai mūzikai.

Turpinot par pašu debijas albumu- ”Soun Poetry” mums piedāvā ar visu, nepilnas minūtes garo, ievadu 12 dziesmas no kurām divas augstāk pieminētās (Poet un Pearl Tears) klausītāji jau noteikti būs pamanījuši. Gan jau arī delfu apmeklētāji izmantoja piedāvājumu noklausīties dziesmu ”Another day”. Un gan jau arī meklējot labu mūziku youtube vai last.fm plašumos būsiet uzgājuši SPB.

Iespēju iepazīties ar grupas rokrakstu bija pietiekami, lai saprastu, ka puiši (ja aizkulisēs darbojas arī kāda dāma(s), tad atvainojos un piebilstu- un dāma(s))savai lietai ir ķērušies klāt nopietni. Ja vien grupas pārstāvētais mūzikas žanrs (pēc pašas grupas vārdiem- intelektuāls pop/roks) ir sirdij tuvs, tad iesaku noklausīties. Pat ja nav tik tuvs, arī tad noklausieties. Gandrīz vai varētu garantēt, ka nebūs iemesla žēloties ne par sliktām dziesmām, ne par nepārdomāto dziesmu izvietojumu albumā, ne par vēl kādu iemeslu. Jo tādu iemeslu vienkārši nav!

Te gribētu iestarpināt vienu nelielu atkāpi – nezinu vai ir pareizi vilkt paralēles un meklēt salīdzinājumus mākslā, bet nevaru nociesties un nepieminēt, ka dažās dziesmās noķēru šo paralēlo sajūtu, piemēram, dziesmas ”Body Selling” laikā man likās, ka šeit skan gabaliņš no Kevin Grivois (plašāk pazīstams kā Ké), bet ”It takes me” man prātā ievilināja ķeltisko motīvu no grupas Clannad repertuāra. Nezinu (atkal) vai tas ir labi vai nē, bet tādas vienkārši sajūtas radās. Viens labs mākslinieks/grupa atsauc atmiņā citu. Vienkārši labas sajūtas no labiem māksliniekiem.

Atgriežoties no atkāpes- visas 12 albumā sarindotās dziesmas vienu otru turpina un ne brīdi neliekas, ka kāda no tām šeit neiederas vai arī aizpilda tikai brīvo vietu uz diska kā bezmaksas pielikums. Albums ir noslīpēts, nopulēts un ar glanci noglancēts. Triviālais teiciens- var klausīties vairākkārtīgi, šeit nostrādā uz simts procentiem. Plati var griezt uz riņķi vairākkārtīgi un apnikuma sajūta neiestājas. Neskaitīju cik reizes noklausījos albumu, bet piegriezienu vēl neizdevās noķert. Drīzāk otrādāk- tiek vairāk uztvertas tās lietas, kas, latviski sakot, piedur. Un ne jau vairākkārtīgi bija jāklausās, lai piedurtos, vai arī, lai atrastu kur piesiet ausi un spētu saprast kāds galu galā izgulsnēsies viedoklis par mūziķu veikumu. Tam pilnīgi pietiek ar vienu klausīšanās riņķi. Un pat ar šo vienu riņķi var redzēt/dzirdēt ka albums nav nejaušība vai sauss mārketinga projekts. Te ir redzams mūziķu ieguldītais darbs un pārdomātais ceļš uz savu debijas albumu. Katrā ziņā ir radies ļoti labs iemesls, lai papildinātu savu mūzikas kolekciju.