Parasti smīkņāju par tiem rakstiem, kurus portāli veido no sociālo tīklu ierakstiem. Bet…te nu esmu pats.
It kā varētu mierīgi rakstīt par grāmatām vai filmām, bet grūti nostāvēt malā, kad pamani nepareizības. Vismaz es tās uzskatu par nepareizībām.

Kara sākums Ukrainā jau tā radīja skāņu sajūtu dvēselē. Vēl skāņāku to darīja dažu indivīdu mēģinājumi nodarboties ar šķelšanu- savos sociālo tīklu ierakstos tad nu mēģināja sacensties ar labāku un ātrāku plānu nojaukt okupantu stabu Pārdaugavā, nopelt Latviju, turpināt drupināt medijus un viņu veikumu, kā arī šķelt vietējo sabiedrību ar krievu meklēšanu. Par pēdējo man bija īpaši liels kauns. Sen nebiju tik slikti juties, lasot soctīklus. Es nezinu, kas par mudinājumu kalpoja dažiem ļaudīm, ceru uz vienkāršu pārpratumu vai neveiklību, bet – sākt dalīt vietējos pēc tautības vai slāviska vārda/uzvārda, ir absolūti zemākais līmenis, kas vērots sociālos tīklos. Kā vispār līdz tādam var aizdomāties? Tālivaldis vai Mairis drīkst klusēt, bet Igoram vai Vsevolodam tagad obligāti jāizsaka viedoklis. Kāpēc?! Lai šķirotu? Lai ļautu atrasties blakus? Lai piespiestu mīlēt Raini?
Mēs, kā sabiedrība esam raiba. Ne visi ir Bērziņi vai Liepiņi. Ir arī Šulci, Vorobjovi, Rozenfeldi un Zāmuili. Mēs esam viens. Un nekad nevar būt piemērots tas brīdis, kad blakusstāvošo drīksti pazemot ar šādiem jautājumiem. Vēl mazāk šobrīd. Mums jābūt vienotākiem, kā jebkad.

Un nevajag steigties ar okupantu pieminekļa Pārdaugavā nojaukšanu. Kaut vai tāpēc, ka tas neko neatrisinās. Ne šobrīd, ne arī pēc septiņdesmit dienām. Un mazākais šobrīd, tas var tik izsaukt jaunu agresijas vilni. To nevajag ne latviešiem, ne šeit mītošajiem 9.maija svinētājiem. Saprotu, dažam politiskajam spēkam nepieciešami vēlētāji parlamenta vēlēšanās, bet… Paspēsim izdarīt. Mana prognoze- augstākais vēl trīs gadi jāpagaida. Tad visu mierīgi un tīri izdarīsim. Visa sabiedrība kopā. Skrundas lokatoru ar neuzspridzināja pirmajā vakarā.



Vēl skumji bija lasīt, kad vairāki lietotāji teju vai sacentās nopelt Latviju un tās cilvēkus- re kā ukraiņi cīnās, bet mēs jau padotos; re cik vienoti Ukrainā, bet mums te puse šautu mugurā; re kā citas valstis palīdz, bet mēs neko; re, Igaunijas/Lietuvas/[cits variants] prezidents uzrunā tautu, bet kur mūsējais; re kā tur un ne kā te. Tāda sajūta, ka viņi ieslēguši kādu selektīvu redzes režīmu, lai tik nemanītu ne mūsējo prezidentu, ne ārlietu ministru, ne premjeru, ne NVO, ne uzņēmumus, … Neko! Lieki teikt, ka arī šis ir plika … plika šķelšana.

Tāpat tas bija novērojams izteikumos par mediju darbu- tā vietā, lai izbaudītu to, ka mums ir iespēja sekot līdzi ne tikai ārzemju ziņām, bet arī kvalitatīvam vietējo mediju darbam (paldies Latvijas Radio, Delfi, Apollo, LTV un pārējiem), daļa ļaužu (pamatā jau ar stāžu šādā nodarbē) arī šajā laikā cenšas diskreditēt mediju veikumu gan uzspiežot savus nekvalitātes zīmogus, gan apsaukājot par kremļa ruporiem. Skaidrs, ka dažas neprecizitātes mediju darbā pie šāda informācijas apjoma būs (atrast uzticamu informāciju, pārbaudīt, iztulkot, nodot tālāk,…), bet vai tāpēc tas ir jāizmanto, lai drupinātu uzticību viņiem?

Tie ir tikai daži no soctīklu caurumiem, kurus aizlāpot, mēs visi varam kļūt labāki un vienotāki. Nē- mums visiem jākļūst labākiem un vienotākiem. Viensētas ir mūsu dzīvesveids, bet tās nav mūsu cietoksnis.