Šodien biju uz īsu brīdi ieskrējis Lielupes RIMI un ātrā riksī ejot caur plauktu un plauktiņu rindām pamanīju, ka pie beramo produktu plauktiem (rieksti, konfektes, žāvēti augļi) uz grīdas mētājas dažas žāvētas plūmes. Fakts pats par sevi nav nekas ievērojams, ja vien neskaita to, ka RIMI apkopēja soļodama ar saviem instrumentiem gar tiem plauktiem, pieliecās un pacēlusi tās, iemeta atpakaļ pie pārējām plūmēm.

Var jau būt, ka tās plūmes neko no savām īpašībām nav zaudējušas un kādam pircējam tās nopērkot, nemaz neradīsies kāda aizdoma, ka daļa no viņa pirkuma ir pabijusi ne pārāk apetīti rosinošā vidē.

Īstenībā jau nekāda lielā traģēdija nav notikusi- parasti jau produktus pēc kritiena uz grīdas (ja vien tās nav olas vai sviestmaizes) var notīrīt, nopūst, noslaucīt un ēst tālāk. Arī tās žāvētās plūmes- tāpat pirms mazgāšanas neēdīsi. Tā kā nekas traks- nomazgāsi veikala grīdas pievienoto uzturvērtību vēsā mierā nost, bet ir viens ”bet”… plūmes ir tikai pamanītais un piefiksētais. Noteikti ir vēl daudz tādu ”žāvēto plūmju” un šodienas redzētais tikai uzjundī prātā dusošo domu, ka gan jau šādu pat attieksmi saņem arī viss pārējais- desas, sieri, salāti, berams, vārams, cepts un svaigi ēdams.

Pieļauju domu, ka gan jau daudziem ir savs stāsts (kurš vēl atceras atmazgāto salātu eposu?) par redzēto un dzirdēto lielveikalos. Parasti jau citu stāsti mazāk iespaido, nekā paša redzētais. Un ja pats pamani šādu gājienu, tad nevilšus zemapziņā tiek ieslēgts kāds beramo žāvēto plūmju pirkšanas bloķētājs.

Ok, lai nebūtu tikai sliktais lielveikals, varu pielikt stāstu par mazveikalu- kādu laiku atpakaļ sieva piemājas bodē pirka sveramo biezpienu. Pārdevēja, liekot maisiņā noteikto biezpiena daudzumu, tā, no visiem bronhu stūriem un stūrīšiem (nu, tikai mazliet pārspīlēju), sirsnīgi noklepojās. Ne roka, piedurkne ne kas cits nestājās ceļā klepum un viss ”labums” tika iesvērtam biezpienam. Pārdevējas izbrīns bija liels, kad sieva pateikdama: ”Paldies, vairs nevajag” aizgāja prom bez pirkuma. Kas tālāk notika ar iesvērto un apklepoto biezpienu katrs var piefantazēt pats.

Morāle- labāk nezināt kā un no kā taisa to, ko var nopirkt veikalos (piemēram desas, cīsiņus) un kā veikalos prece gaida savus pircējus- vienkārši būs saldāks miegs un labāka apetīte. Galvenais ir preču realizācija nevis skaisti lozungi un sirdis uz durvīm. Kamēr tu neredzi, tikmēr vari dzīvot ilūziju pasaulē.