Laikam jāsāk ar dubultu atvainošanos:
1- Atvainojos konkursa dalībniekiem- sakarā ar šodienas lielajiem darbiem (iznāk grāmata ”Zudušais simbols”), vēl nav apkopti rezultāti. Tie būs zināmi rīt, kopā ar pareizajām atbildēm.
2- Atvainojos visiem pārējiem- laikam blogā pēdējās dienās ir parāk daudz Brauna :). Vēl tik divi raksti (šis un grāmatas apskats). Tad (laikam) būs miers :)

Lai nedaudz iesildītos pirms grāmatas lasīšanas (gan jau šodien kāds/a būs ieguvusi savā īpašumā un varēs pirms miedziņa nedaudz palasīt), padalīšos ar pāris faktiem par Denu Braunu un pāris citātiem no viņa pēdējās grāmatas ”Zudušais simbols”.

Dens Brauns

Dens Brauns ir vecākais dēls trīs bērnu ģimenē. Viņa māte ir ērģelniece, tēvs – matemātikas pasniedzējs. Interese par šifriem un simboliem attīstīta jau kopš bērnības, visai ģimenei kopīgi pavadot brīvo laiku, saliekot anagrammas un krustvārdu puzles, risinot atjautības uzdevumus, un iedziļinoties valodas, mūzikas un matemātikas rēbusu risināšanā.

Autoram bērnībā nenācās meklēt ziemassvētku dāvanas zem eglītes. To vietā tēvs zem eglītes paslēpis šifrētas kodu kartes, un tikai pēc pacietīgiem matemātiskiem pūliņiem bērni tikuši pie dāvanām.
Šī pieredze ir likusi pamatus turpmākai Dena Brauna interesei par šifriem, kodiem un simbolos meklējamām atziņām un patiesībām līdz pat šai dienai.

Šobrīd Dens Brauns zināms kā pats slavenākais pēdējā laika fenomens pasaules literatūrā.
Autors iecerējis sarakstīt vēl 12 grāmatas, kuru galvenais varonis ir slavenais Hārvarda simbologs Roberts Lengdons.
Jāpiebilst, ka galvenie Dena Brauna romānu varoņi ir reāli eksistējošas personas.

Dens brauns ir trīs reizes tiesājies un veiksmīgi atspēkojis nepatiesas apsūdzības plaģiātismā. Savu darba dienu rakstnieks uzsāk 4:00 no rīta, un rakstīdams uz galda tur antīku smilšu pulksteni, kas ik pēc stundas atgādina autoram, ka laiks fiziskiem vingrojumiem.

Zudušais simbols (fragmenti)

Lielākais noslēpums ir prasme nomirt.
Jau kopš laiku pirmsākumiem noslēpums allaž bija prasmē nomirt. Trīsdesmit četrus gadus vecais iesvētāmais cieši raudzījās uz cilvēka galvaskausu, ko turēja plaukstās. Galvaskauss bija dobs kā kauss,
piepildīts ar asinssarkanu vīnu.
Izdzer to, viņš sev pavēlēja. Tev nav no kā baidīties.
Atbilstoši tradīcijai viņš bija sācis šo ceļojumu, greznojies uz karātavām vesta viduslaiku ķecera rituālajā tērpā; platais krekls bija pavēries, atklājot bālās krūtis, kreisā bikšu stara uzlocīta līdz ceļgalam, labā
piedurkne uzrotīta līdz elkonim. Ap viņa kaklu karājās smaga virves cilpa…

***

Piegājis tuvāk, Lengdons atskārta, ka šī mākslīgā roka ir neparasta. Plastmasas virsma bija nevis gluda kā lielākajai daļai, bet lāsumaina un mazliet krunkaina un izskatījās gandrīz…
Kā īsta āda.
Lengdons strauji apstājās. Nu viņš ieraudzīja asinis. Ak dievs!
Izskatījās, ka nocirstā plaukstas locītava uzdurta uz koka pamatnes ar asu smaili, lai tā atrastos vertikāli. Lengdonu pāršalca nelabuma vilnis. Viņš lēni pavirzījās tuvāk, nespēdams paelpot, tagad jau redzēdams,
ka rādītājpirksta un īkšķa gali ir rotāti ar sīkiem tetovējumiem. Taču ne jau tetovējumi piesaistīja Lengdona uzmanību. Viņa skatiens tūdaļ aizslīdēja pie pazīstamā zelta gredzena uz ceturtā pirksta.

***

Lengdons juta, ka viņam kāds uzsit uz pleca. Viņš pagriezās, un skatiens noslīdēja līdz… mazītiņa auguma japānietes sejai. Viņai bija nikna sejas izteiksme, lāsumaina āda, plāni mati, no nikotīna sadzeltējuši zobi un satraucoša, balta rēta, kas horizontāli stiepās pāri kaklam. Sievietes mezglainā roka turēja pie auss mobilo tālruni. Kad viņas lūpas sakustējās, Lengdons savā mobilajā
aparātā izdzirdēja jau pazīstamo, griezīgo balsi.
– Ko es no jums gribu, profesor? – viņa mierīgi aizvēra savu tālruni
un nikni paskatījās uz Lengdonu. – Sāksim ar to, ka varat vairs neuzrunāt
mani par “seru”.

***

Lengdons piecēlās un neticīgi noskatījās, kā Sato no kabatas izvelk pildspalvu un to uzmanīgi ieslidina zem trim saliektajiem pirkstiem. Tad viņa pēc kārtas atlieca katru pirkstu uz augšu, un roka palika stāvam pilnīgi pavērta, atklājot skatienam plaukstu.
CIP Drošības pārvaldes direktore aši uzmeta acis Lengdonam, un viņas sejai pārlaidās nelāgs smaids.
– Jums atkal ir taisnība, profesor.