No ārpuses nemaz nepateiksi, ka pircējai vārētu būt kādas īpašas vēlmes. It kā parasta tante pirmspensijas vecumā, kurai sajēgai par dzīvi vajadzētu būt pietiekamai, lai nevajadzētu apkārtējiem brīnīties. Bet, tomēr…

Tantei sagribējās mellenes. Veikalā mellenes bija. Tante ir gatava iegādātie kādu puskilogramu, bet vispirms jāprecizē ļooooti svarīgs jautājums: Kas tās mellenes lasīja? Vai tie gadienā nebija čigāni vai bomži?

Pārdevējs visnotaļ centīgi mēģināja pārliecināt, ka ogas salasīja un atveda kārtīgs latviešu puika (kas arī tā bija). It kā tas ogām nodrošinātu labāku pievienoto vērtību un melleņu asins tīrību. Kārtīgas āriešu mellenes. Blondas un ar zilām acīm.

Tante nomierinājās un nopirka savu porciju ar ogām. Gaidot sava pirkuma pārvietošanos no kastes uz iepirkuma maisiņu, tante vēl cītīgi purpināja savu mantru par to, ka ar tiem čigāniem un bomžiem ir tīrais negals. Visur šamie ir. Traki, nevar pat kārtīgas ogas nopirkt.

Un ko pārdevējs? Skaidri saprotams (rakstīts tantei sejā), ka nav vērts censties pierādīt vēl kādu citu taisnību nekā to, kas tantei iesēdies galvenajā čakrā. Formē pirkumu un mēģina prātā aptvert to, ka cilvēki ir tik… dažādi (varētu te jau ielikt J.Liepnieka izteikto piezīmi par tautu pēc referenduma rezultātu paziņošanas).
Oga jau pie tā nav vainīga.