Mamma. Pirmais vārds. Vismīļākais vārds. Vārds, kas neprasa komentārus.
Tomēr es mazliet parakāšos. Ne valodnieciski un ne akadēmiski. Tā- sausi un personīgi.

Pirmo reizi man vārds ”mamma” sašķobījās kaut kad īsi pēc vidusskolas, kad intereses dzīts sāku lasīt zooloģijas grāmatas. Izrādījās, ka ”mamma” no latīņu valodas ir ”krūts dziedzeris”. Vienkārši sakot- pups. Tesmenis.

Otro reizi šo vārdu sašķobīju, lasot Endzelīna ”Latviešu valodas vārdnīcu” (starp citu- ļoti iesaku palasīt). Tur vārdu ”mamma” neatradu. Bija ”māmuļa”, ”māte” un ”māma”.
Par pēdējo jautāju viedajam un izpalīdzīgajam valodniekam Aldim Lauzim:

Izrādās, ka Endzelīnaprāt ”mamma” nav latviešu vārds un arī tezaurā tas ir norādīts kā sarunvārds. Un 1987.gadā izdotā ”Latviešu valodas vārdnīca” šķirklis ”mamma” nav. Arī tautasdziesmās (dainuskapis.lv) ”mamma” atrodas tikai sešos pantos. Turpretī- ”māte”, ”māmuliņa”, ”māmiņa” ir skaitāmas tūkstošos.
Pameklēju arī periodika.lv, bet tur ar to rezultātu saprašanu man nevedās.

Lai vai kā ar pareizību un iegājienu, bet man vārds ”māma” iepatikās. Pat ļoti. Uzreiz skaidrāk paliek tā māmiņa, māmuliņa, māte, māmuļa, arī mātīte. Varētu mēģināt ieviest savā ikdienā.

0