Uzrakstīju īsu stāstiņu. Lūgums izlasīt un pateikt — vai viss ir saprotams un ko par šo visu domājat. Mēģināju nepārsālīt ar latviešu valodu un ceru, ka teksts nav pārāk samocīts (stils un gramatika nav jāvērtē :)).

Vēl gribētu zināt — vai būtu nepieciešams tulkojums?

Pastaigājums.

Atceļš, lai arī nebija garš, ļāva Klāvam pārdomāt gan par šodienas radu kopbūšanu, gan par savu dzīvi vispār. Domās nogrimis, viņš ciešāki pazusē ietūcīja nešļavu un izsoļoja no aizvēres. Viņa acīm pavērās zeltenas smilkts ceļš ar katrpus grāvi, kas kā čūšiņš izlocījās līdz netālajai gāršai. Lai arī līdz turienei bija tik pārdesmit aršinas ko iet, Klāvam sažņaudzās sirds par vientulīgo gājumu, kas tādēļ solījās būt jo garš.
Vērdamies nosarkušajos gaisa galos un poģa balsī klausīdamies, viņš ar smagu galvu knūpu devās iešus pa ceļu, vērdamies pāri aizzemdētam grāvim uz rugaiti. Otrpus ceļam, aiz grāvja, bija stāva skanste, kuras galā vizmoja meldziris.
Nonācis līdz kuksnim, viņš aiz pāgļa pamanīja smudru meitu iznākam ar maranām rokās. Meita bija gaišu plutu, kājās šamplešinis, kas pāržmaugā sasiets ar platu siksnenieku un uz pleciem uzmesta villene, zem kuras malas vīdēja pastaiņi. Kājās siksniski sasietas pastalas un gaišajos matos starojās vakara blaizgumiņi.
Pārvarējis pirmo izbīli, Klāvs meičā atpazina sava paziņa — ”Zvīguļu” māju saimnieka — mazmeitu Lieni, kuru nebija redzējis gadus puspiecus vai pat visus piecus. Arī Lienes stājā jutās, ka viņa nebija gaidījusi te kādu sastapt.
Pārvarējis pirmo izbīli, Klāvs iztaisnoja kumbru un pacēlis smakru, ar vienu roku aizdarot svārka kņopi ar otru paceļot cepuri, smaidot sveicināja:
-Labvakar, Liene! Vai atpazini mani? Esmu Klāvs, no ”Kalnpurenēm”.

Lienes sejā līdz ar sarkmi, parādījās smaids, kas liecināja, ka nu arī viņa ir sazinusi nācēju:
-Labs vakars! Kur tad jūs tik vēlu gājuši?

-Āre, biju netālu pādi dīdīt. Tagad turu mājupceļu. Ko tad pati šādā novakarā bailē vientuļu gājēju?

– Pašai ar baismi palikās- Liene jestri atteica – Iznācu pastaigāt un domas pavējot. Āreče, ieraudzīju milīci un iebridu pakaļ. Māmai aumež tā patīk. Nenoturējos pļavas smaršai un saplūcu maranas. Bet nu laiks man ar mājup.

– Tad jau mēs blakiski tagad varam iet – Klāvs līksmi iesaucās – Līdz sarietei jau mums kopceļš ejams.

Kādu brīdi soļoja klusēdami. Klāvs ik pa laikam neuzkrītoši centās lūkāt savu ceļabiedri, jo gan meičas slaikais augums, gan jūta, ka laiks pagājis un viņš kļuvis vecāks, viņam nedeva miera. Bet cik tad ilgi klusēsi un vērosi staupes uz ceļa! Tuvojoties gāršai un manot kā ceļu pārņem krēslums, Klāvs saņēma dūšu uzsākt sarunu:
– Sen es biju ciemos pie taviem vecvecākiem, atceros- tu vēl skraidīji basām kājām un teļu no zustreņu krūma dzini nost.

Liene, no jauna sajuzdama vaigos siltanu, smiedamās atbildēja:– Jā kāds laiks pagājis.

– Cik tad tev šobrīd gadu?- Klāvs jautāja.

– Par ko tad šāds jautājums?- Liene šķelmīgi pavērās līdzgājējā. – Cik tad pašam?

– Šopavasar palika puščetrdesmit.

– Ā, tad jau es teju divas reizes jaunāka par jums- man divdesmit.

– Njā, laiks skrien. Kas jauns mājās? Kā pate? Joprojām vēl tāda pasvēta? Un pats?

– Mājā viss pa vecam.- Liene atbildēja– Tik tagad no pilsētas radi sabraukuši. Ņauga liela, tamdēļ arī iznācu pastaigā.

– Ko tad radi saka?

– Ai, likās, ka ar pilsētas meitām būs ko triekt, bet viņas izrādījās tādas šņargas. Itin kā mēnešstarpas mocītu. Kas tad jums azotē?

– Ai, tāpat vien. Nagažas. Palika pāri no pādes mielastības. Iedeva man rīt mielagam.

– Kā pašam pa saimniecību?- Liene jautāja– Darbi sokas?

Tagad esmu bagatirs,- pūloties nepiešķirt savai balsij lielestu toni un neizklausīties pēc lieldeguņa, Klāvs atbildēja- darāmā netrūkst. Pat svētdienas pavadu kamiešus neatliecis.

Parunājuši tā vēl par šo un to, viņi nonāca pie sarietes. Liene ar patenci atvadījās un devās pret rītiem uz māju pusi. Klāvs nolēma ieiet ceļmalas krogā, kurš ar augstu pavaļu, mazliet nošķiebtu lieveni un vienā pusē ielīkušu pašalu īsti neuzrunāja garāmgājējus, bet šoreiz Klāvs nosprieda, ka dvēsle prasa kādu draugprātīgu sarunu. Vai vismaz kādu ildziņu paausīties citu triekšanā. Un, neskatoties uz vēlo laiku, krogā kāds noteikti bija. Par to liecināja pie slitas piesietās ķēves- viena lūsaina, otra pāta.

Iegājis iekšā, Klāvs nevarēja aizvērt duravas. Vairākas reizes mēģināja, līdz atskanēja kroģētāja balss:– Ar kabeli! Tāpatās jau neviens tagadiņās vairs nenāks. Un ja nāks, tad pieklauvēs. Pēcāk salabošu.

Klāvs paklausīja padomam un nu ar kabeli durvis turējās ciet.

Krodzinieks bija liela auguma, tumšiem matiem un kņubu degunu. Nupatās atstutējis pažagu pie krāsns, viņš devās aiz kroģējamā galda. Krogs bija iekārtots vienkārši un mājulīgi. Lai arī gaisā virmoja kaut kas pārviris, Klāvam te patika un gribējās uzkavēties kādu brīsniņu.

Krogā bez Klāva un kroģera bija vēl pieci un viens knaucis. Viens patumsā pie galda kņarbījās, divi, no kuriem viens jau knūbēja, pie kroģējamā galda cilāja kausus, un vēl pilsētas raušcepis ar tūkšu seju pie loga skaitīja kādu dazumu naudas. Tikmēr knēvelis pie krāsns rotājās ar mizalu. Piektais kroga istabas tālākajā kaktā klusi spēlēja smuikas.

Novilcis savu pātēt sākušo svārku un pakāris aiz kalceņa, Klāvs apsēdās pie kroģējamā galda. Ne īsti ēst gribējās, ne arī dzert. Tāpēc uzsāka sarunu ar krodzinieku: – kas jauns?

– Tāpatās- kroģeris atbildēja– kāds strādā, kāds dzer. Pēdējo ar smaidu veltot abiem kausu cilātājiem.

Atkal tu sāc!- vaipas raucot iesaucās tuvākais– Pats tu kritini uz savu indevi. Un vispār – es savu darbu paveicu godam. Tamdēļ neiešu sev liegt kādu kluncienu vakarā.

-Kas tad tu par veicēju- krodzinieks pavilka uz zoba.– Kur nu tādā maikstē spēkaudi darba veikšanai!

-Nesaki tā, kaldenie cilvēki mēdz būt ar stiprākām rokām nekā zaļoksnie.

Nospriedis, ka tomēr nevēlas šādu sabiedrību, Klāvs atmāja un apģērbies devās laukā. Gaisma jau bija kļuvusi vakaraina. Arī abi apinaiņa dzērāji viņam sekoja un viens otru balstīdami, kritņus devās pāri kalnam. Klāvs noskatījies viņiem pakaļ un atkal sajuzdams prāci, pagriezās un devās mājup.