Džeks Londons

Nosaukums: Vilka Dēls.
Autors: Džeks Londons
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1973
LPP: 140

par grāmatu-
Deviņi stāsti, deviņi notikumi, kas Kanādas ziemeļos notika un notiek. Kur vienā pusē ir nosaluši likteņi, ilgas pēc tuviniekiem un zaudētas ilūzijas, bet otrā- veiksme, ilgu piepildījums un sniegotās dabas burvība.

Interesanto lasīšanas procesu var padarīt vēl interesantāku, ja tajā iepin iekšā arī kādu lielāku vai mazāku domu. Šoreiz doma bija par Džeka Londona simto atceres gadadienu- pirms simts gadiem, 1916.gada 22.novembrī, viņš mira četrdesmit gadu vecumā. It kā no nieru mazspējas, it kā no morfija (ārsta izrakstīta) pārdozēšanas, it kā pašnāvība.

Šādam atceres lasījumam ir vēl viens būtisks iemesls- es (līdz šim) nebiju neko lasījis no viņa darbiem. Vismaz neatceros. Zinu, ka no bibliotēkas ņēmu viņa izlasi (ar vilku uz vāka), bet, ka būtu lasījis…to gan neatminu.
Tāpēc šoreiz ar kopālasīšanu šo balto caurumu savā lasāmbiogrāfijā būšu aizpildījis.

Sākumā mana izvēle krita uz ”Balto ilkni” vai ”Mārtiņu Īdenu”, bet man ieteica uzmest aci Klondaikas seriālam. Un es, kā paklausīgs cilvēks, uzmetu- izlasīju ”Vilka Dēls”. Godīgi sakot nezinu vai es izlasīju kādu stāstu vai tikai stāsta pirmo daļu. It kā jau varētu pieņemt, ka izlasīju vienu darbu un nepametu to pusratā, jo tas sastāvēja no vairākiem maziem stāstiņiem, kuri nedaudz savā starpā pārklājās. Ne daudz, tikai tā ar pašu maliņu vai pāris personāžiem. Bet to nemaz nevarēja just. Viss pagāja vienā elpas vilcienā, izbaudot skarbos ziemeļus un tā laika dzīvesveidu, ko tik daudzi izvēlējās sev kā peļņu, amatu, aizmiršanos vai dzīvi.

Nemitīgi jādomā par izdzīvošanu un došanās suņu pajūgos no punkta A uz punktu B vēl nenozīmēja, ka izdosies tur arī nokļūt. Ja izdosies, tad jāskatās kas būs atsaldēts vai cik suņi no pajūga tiks apēsti. Kā neliela miera osta ir Meilmuta Kida būda, kurā ceļinieki iegriežas gan paši atvilkt elpu, gan suņus atpūtināt. Un tad tur var redzēt raibu publiku un katram no viņiem ir kāds tikpat raibs piedzīvojumu stāsts, kuros parādās šīs skarbās dabas rūdīto cilvēku nelokāmā pašpārliecība, ka viņi ne tikai spēj turēties pretī mežonīgās apkārtnes diktētajiem noteikumiem, bet paši ir daļa no šīs dabas.

Pirms lasīšanas baidījos, ka ar Londonu būšu nokavējis un, ka tas ir tīrasiņu pusaudžu rakstnieks. Izrādās, nemaz i ne- ne mirkli nebija kāds naivs mājiens no bērnības vai bērnišķīgi apcerīgas vēsmas. Kārtīgs, nobriedis stāsts, kurš noteikti var patikt gan lieliem, gan jauniem lasītājiem.
Īpaši labi iederīgs šobrīd pie mūsu sīkziemas- stāsti aiznesīs uz kārtīgiem sniegiem, lediem un saliem. Saaukstēties diez vai sanāks, bet vismaz pa logu vērojamo skatu būs vienkāršāk iedomāties sniegotāku.
Droši vien kādā lasīšanas brīvbrīdī jāpamēģina Džeku Londonu paturpināt.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.