Nosaukums: Sūnu ciema zēni
Autors: Andrejs Upīts
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 1999
LPP: 200

Par grāmatu-
Šoziem Sūnu ciemu skāris pamatīgs sals un kupenas- avots aizsalis, ceļi neizbraucami un neizbrienami, lopiem siens un salmi zem sniega un pašiem sūnciemiešiem akas sausas, slimības un kaites. Tā kā ciema vīri devušies kārtējā peļņā uz Melno Mežu, sievas nospriedušas, ka jāsūta kāds pēc čigāniem un viņu lāča- lai izstaigājot ar lāci visus ciema kaktus un aizdzenot bēdas un nelaimes prom.
Nospriedušas sūtīt Ciepslienas Ješku un viņa draugu Andru. Klāt, lai vieglāk lāci atdzīt, pielikuši skroderi Bukstiņu. Tā nu viņiem trijatā jāsēžas kamanās un jādodas čigānu un viņu lāča meklējumos.

Nevaru atminēties vai skolas laikā šis darbs bija jālasa un vai es to darīju- it kā dažas epizodes atminu, bet kopumā ir sajūta, ka šis bija kārtējais mans izlaistais darbs, kas skolā ticis uzdots. Toties tagad labojos un izlasīju.

Sūnu ciems atrodas tālu nost no muižas un vēl tālāk no ļaužu ceļiem- viens otrs par viņiem dzirdējis ir, bet sastapis ir vien retais. Paši sūnciemieši dzīvo savu dzīvi- sievas pa māju, bērni nedarbos un vīri peļņā mežā. Tas ir- kad ir peļņā iešanas laiks. Pārējā laikā vīri gatavo tabaku un alu. Tad runājoties gaida, kad tas nogatavosies. Kad nogatavojies, tad, protama lieta, tas ir jānoprovē. Un tikpat protama lieta- provēšanu pavada sarunas. Kad tabaka izpīpēta un alus beidzies un jaunu sagatavot nav iespēja, jo akās vai nav ūdens vai arī izejvielas palika uz lauka nenovāktas, tad sēžot uz mūrīša jāgaida peļņā iešanas laiks- Melnajā Mežā gāzt kokus muižniekam.
Sievas pa to laiku pavada sūdzot viena otrai savas bēdas, aprunājot cita citu, gaužoties un strīdoties. Pēcāk salabstot un atkal strīdoties. Pa starpām perot bērnus, kas, viņuprāt, ir tikai liekēži un dauzoņas.
Pienāca ziema, kādu pat visvecākie sūnciemieši neatcerējās piedzīvojuši- kupenas līdz jumtam, sals kniebj pat istabā uz mūrīša sēdošiem, malka un lopiem siens ieputināts un ar sērsnu pārklāts, vārnas no rokām rauj lopiem nesto barību. Lopi un vistas brēc līdz aizsmakumam, pēc malkas jādodas uz tuvējo mežu eglēm zarus apcirst, akās ūdens knapi pietiek ciema vecākā alus brūvēšanai. Tīrais negals! Tad nu sievas nosprieda, ka pie vainas ir vasarā vīru aizdzītie čigāni ar viņu laimes lācis. Tos katrā ziņā vajagot dabūt šurp, lai izstaigā mājas un tad bēdas pašas atstāsies. Visas nosprieda, ka ceļā jādodas Ješkam un Andram. Klāt vēl pielika skroderi, lai būtu, kas atpakaļceļā lāci padzīs. Tā nu viņi visi trīs sasēdās kamanās un devās ceļā- tur sastapa gan Apaļā Ezera briesmas, gan Raganu kroga burvestības, gan Sarkanā Sila mežsarga aizdomas, gan Baltās Mājas viesmīlību un darba tikumu. Sastapa arī čigānus un pašu muižkungu ar.

1923.gadā tapa luga ”Laimes lācis”. Pēc sešpadsmit gadiem no šīs lugas tapa stāsts ”Sūnu ciema zēni”. Vēl pēc septiņdesmit septiņiem gadiem to izlasīju es. Un, lai arī lasīju gandrīz gadsimtu atpakaļ tapušu darbu, nevaru vien beigt vilkt paralēles ar mūsdienām. Apzīmējums ”Sūnu ciems” jau sen iegājies kā kaut kas slinks un atpalicis. Acīs krīt tieši tā māņticība, runāšana un nepamanīšana, ka tas darbs ir tepat. Un izdarāms vienkārši- tikai jāpieķeras klāt. Īpaši jau sīkie darbiņi. Ja kas smagāk veicams, tad palīdzēs kaimiņi un draugi. Un peļņā iešana ne vienmēr arī nozīmē peļņu. Īpaši ja vēl atceļā piestāj Raganu krogā. Un visa tā slinkošana, nevīžība, neizlēmība un vēl gribētu uzsvērt- nedomāšana, ir ļoti labi ar piemēriem atrodama arī mūsu dienās. Vēlme nedomājot skriet un grābt bez vajadzības, atplestu muti klausīt jebkuru, kuram tik lāča kažoks mugurā.
Tā dzīvošana un domāšana tikai Sūnu ciema ”robežās” ir tik uzkrītoši redzama visapkārt, ka jāsāk domāt vai tik autors nav paredzējis, ka vēl pēc simts gadiem sabiedrība nekur tālu nebūs tikusi vai arī es šo stāstu smeļu pārāk dziļi. Te gan es piebildīšu- šo darbu var lasīt vienkārši kā divu zēnu un skrodera dēkainu ceļojumu un var arī lūkoties starp rindiņām. Ja ir vēlme otrajam, tad dziļuma mēra atdure ir paša lasītāja domās un skatījumā.
Lai vai kā- spēcīgi un audzinoši. Un man jo īpaši mīļa tā valoda- gan tēlaini gleznainie apraksti, gan valodas bagātība. Lasīt un pārlasīt!

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

0