Nosaukums: Septītajā dienā zeme bija zaļa
Autors: Tūrs Heijerdāls
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2010
Lappuses: 388

Par grāmatu-
Neilgi pēc kāzām Līva un Tūrs devās savā pirmajā ekspedīcijā- nodzīvotu kādu laika posmu civilizācijas nesabojātā dabas nostūrī un dzīvotu tāpat, kā to darījuši mūsu senči- pārtiekot no dabas veltēm.
Jau tālajā 1937.gadā, kad jaunais pāris devās savā ceļojumā, viņiem bija grūti atrast šādu vietu, kuru civilizācija nebūtu pārlieku sabojājusi. Šādu vietu viņi atrada vienā no salām Klusajā okeānā…

Ilgi domāju šī apraksta sākumu un nespēju neko labāku pateikt, kā uzrakstīts uz šīs grāmatas pirmā vāka- Mīlestības vēstule mūsu planētai. Precīzi!

Grāmata ir vienkārša, tīra un patiesa. Bez uzspēlēta humora, glorificēšanas un mākslīgiem konservantiem. Prieks lasīt par divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, kad jauns norvēģu pāris- Līva un Tūrs, nolēma doties savdabīgā ekspedīcijā un padzīvot cilvēku nesabojātā dabas stūrītī. Izbaudīt dabu, tās veltes un dzīvot saskaņā ar to. Manuprāt, tas mūsdienās būtu daudzu, urbanizācijas nomocītu tipiņu sapnis. Tikai kuram gan būtu tāda iespēja un , galvenais- uzņemšanās.

Tūra Heijerdāla viena no pēdējām grāmatām (ja nemaldos, tad pēc šīs grāmatas vēl trīs iznāca), kurā tādā kā apkopojošā veidā stāsta gan par savu pirmo ceļojumu (bail kļūdīties, bet liekas, ka tas ir aprakstīts grāmatā ”Paradīzi meklējot”, kas iznāca latviešu valodā astoņdesmitajos gados sērijā ”Apvārsnis”), gan piemin savas izjūtas ceļojot ar Ra, Ra2, Tigris… .

Sākās cilvēka cīņa ar dabu. Laižot darbā vispirms cirvi, tad buldozeru un dinamītu. Cilvēks izcirta Ēdenes dārzu un ierīkoja no jauna, stādīdams kokus rindās.

Aizraujoši bija lasīt Tūra un Līvas piedzīvoto Fatuhivas salā- gan eiropiešu ievazāto mantrausības kultūru, kas sabojā iezemiešus apkraujot tos ar nevajadzīgām lietām (kuram gan vajag krāsni tropu salā?! Bet tā kā tā ir vesta no Eiropas (uhh), tad kalpo par skaudības avotu kaimiņiem- ļoti labs iemesls šādam pirkumam) un vēlmē dzīties pēc naudas, kura faktiski salā nav vajadzīga. Kā arī aplipinot viņus ar slimībām (elefantiāze), kā dēļ strauji sarūk vietējo iedzīvotāju skaits.

Mūsu tā sauktais ”progress” daļēji ir pārvērties pūliņos par katru cenu sarežģīt vienkāršību.

Bet īpaši vērtīgas bija grāmatas beigas, kur Heijerdāls vienkārša valodā pasvītro mūsdienu cilvēku stulbumu (viņš to dara pieklājīgi). Tur derētu izrakstīt vairākus citātus ( vieglāk laikam būtu norakstīt  grāmatas visas beigas), kas varētu likt cilvēkiem apdomāt vai tas, ko viņi dara šobrīd ir tik svarīgi. Un galu galā- kāpēc?

Juzdami līdzi fiziska darba strādniekiem, mēs izgudrojam datorizētas iekārtas…. pēc tam liekie fiziskā darba strādnieki kļūst par bezdarbniekiem, bet tie no mums, kuri var atļauties, uztur sevi formā, mīdami nekustīga vingrošanas divriteņa pedāļus.

Spēcīgas bija arī pārdomas par Kosmosu- par mākslīgām kosmosa stacijām, cilvēka vēlmi apdzīvot neapdzīvojamas planēta un … tur, augšā, viņiem radīsies vēlme pēc visa tā, ko cilvēks, dzīvodams uz Zemes, ne vienmēr spēj novērtēt.

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”] Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.