Lagerkrancs

Nosaukums: Meitene zirnekļa tīklā
Autors: Dāvids Lāgerkrancs
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2016
LPP: 509

David Lagercrantz
Det som inte dödar oss
2015
Tulkojums latviešu valodā- Ieva Pudure

Par grāmatu-
Ir nogalināts Zviedrijas un visas pasaules zinātnes spīdeklis- ģēnijs, kurš darbojās pie jauna mākslīgā intelekta, kas varētu kļūt par būtisku visas cilvēces pagrieziena punktu. No slepkavības vietas pazudis arī zinātnieka dators. Bet slepkavībai ir liecinieks- viņa astoņgadīgais dēls, kurš nerunā un slimo ar autismu. Un papildus sarežģījumus rada apstāklis, ka neilgi pirms savas nāves zinātnieks zvanīja žurnālistam Mīkaelam Blumkvistam.

Saite uz izdevēja mājaslapu- [jāgaida nākamā nedēļa, kad grāmata parādīsies grāmatnīcās, tad arī būs saite]
Citātbildes var skatīt šeit- #lasuMillennium4

Droši vien te būtu raksts jāsadala divās daļās- kur viena daļa būtu iespaidi par grāmatu un otra- par citu sarakstīto tēlu un pasaules izmantošanu. Bet es mēģināšu to savā nedaudz haotiskajā manierē sapīt vienā tekstā.

Sākšu ar to, ka es savu viedokli par kāda rakstnieka literāra darba tālākizmantošanu, neesmu noformulējis. It kā jau tie tomēr ir divi nesaraujami jēdzieni- rakstnieks un viņa radītie tēli. Īpaši jau šajā gadījumā, kad Stīgs Lārsons radīja tik spilgtu tēlu kā Līsbeta Salandere. Un arī Mīkaelu Blumkvistu ar viņa žurnālu Millennium. Tomēr… tomēr, kāpēc gan ne? Lārsons radīja tēlus un pasauli, kurus nevar tā vienkārši sabojāt. Protams, ja vien īpaši necenšas.
Pēc jaunākās Millennium sērijas grāmatas ”Meitene zirnekļa tīklā” izlasīšanas, varu teikt, ka Lārsona radītā pasaule un varoņi turpina dzīvot tikpat pilnvērtīgi kā pirmajās trijās grāmatās. Un turpina iepriecināt savus lasītājus.

Franss Balders izskatās pēc parasta datornūģa- ne interesē kā pats izskatās, ne arī interesē ģimene. Galvenais ir viņa radītās koda rindiņas, kas pamazām piepildīs viņa dzīves sapni. Bet vienā brīdī viņš burtiski pazūd no visu redzeslokiem- atlaiž savu komandu, savāc pie sevis savu slimo dēlu un ieslēdzas savā mājā. Lai arī viņu cenšas apsargāt gan moderna signalizācija, gan drošības policija, tomēr slepkava tiek līdz viņam. Un tikai mirkli pirms sarunātās tikšanās ar Mīkaelu Blumkvistu.
Pēdējam šobrīd ir grūts periods- finansiālas problēmas žurnālam, pašam nav spožu reportāžu, jaunie akciju īpašnieki izdara spiedienu. Un it kā ar to būtu maz, viņš tiek ierauts slepkavības izmeklēšanā, ko izmanto konkurējošo laikrakstu žurnālisti, lai galīgi Mīkaelu piespiestu pie sienas.
Šīs slepkavības atbalss sasniedz pat Lielo Brāli tālajā Amerikā, kur pilnam komplektam vēl kāds hakeris ir uzlauzis par neuzlaužamiem uzskatītos Nacionālās drošības aģentūras serverus, kur, lai arī šifrēti, glabājas tādi noslēpumi, par kuriem labāk neko nezināt.

Varētu jau vēl mazliet atstāstīt notikumus un padalīties ar iespaidiem, bet, lai neatklātu pārāk daudz, tad jums nāksies man uzticēties- grāmata lasījās šausmīgos tempos un interese par lasāmo ne mirkli nenoplaka- miegam stundas tika nozagtas, ēšana notika paralēli ar lasīšanu un miera nebija, kamēr visas lapas netika izlasītas. Tas vien parāda, ka grāmata aizrāva un ir pelnījusi uzslavas. Manuprāt, šī grāmata noteikti ir cienīga saukties par Stīga Lārsona darba turpinātāju- ir labs stāsts, kas raiti iet uz priekšu. Ir ļaunie tēli, kas nav tā vienkārši no gaisa nokrituši. Ir detektīva piegarša un turpinās Blumkvista un Salanderas tandēms. Ja arī atsevišķās vietās būs manāms kāds klupiens, tas kopējo labo garšu nemazinās.

Internetā pamanīju atsauksmes, kurās tika pausta nožēla par Līsbetas tēla it kā noplicināšanu. Tam īsti negribētos piekrist. Jā, šajā grāmatā viņai bija mazāka loma un īsti vairs nebija tas spurīgais un sevī ierāvies skuķis (bija jau tāpat, bet mazākās devās). Bet te man jāprasa- vai tad jūs gribētu atkārtoti lasīt par viņas grūto bērnību un jaunību? Par viņas nedienām? Un vai tad viņa nav pelnījusi ”izaugt”? Gala beigās- viņa tagad (pēc Millennium trešās grāmatas) ir ar padarīta darba sajūtu un iespaidīgu summu kontā. Viņai ir iespēja mainīties un šoreiz es izteikšu atbalstu autoram, ka viņš šādu iespēju Līsbetai deva. Autors šo tēlu nav noplicinājis vai sabojājis, viņš tam ir ļāvis plašāk izpausties un droši vien arī labāk sagatavoties nākamajai daļai, jo šoreiz Līsbetai padarīta darba sajūtai vēl nevajadzētu būt. Un arī Blumkvistam pie horizonta iezīmējās nākamās problēmas. Skaidrs, ja ienaidnieks mainās, tad arī galvenajiem tēliem ir jāmainās.

Varbūt mazliet varētu autoram aizrādīt par novārtā atstāto Millennium vidi. Nezinu vai tā bija pārlieku lielā pietāte un bailes kaut ko nesačakarēt, vai arī viņš īsti tur neredzēja darba lauku, bet kaut kā likās, ka nekas apkārt nenotiek- ir tikai cilvēki, viņu domas un patērējamie produkti. Personīgi man prasījās redzēt kaut kādu virzību arī telpā.

Ja kāds lasīs tikai ar domu ”nu, paskatīšos kā viņš sačakarējis labu mantu”, tad skaidrs, ka iznākums nebūs labs. Tā var norakt jebkuru darbu. Atzīšos, arī man no sākuma bija pielipis niķis vai ik lappusi iedomāties ”un kā šo būtu rakstījis Lārsons?”, bet ātri atkratījos, jo lasītpriekam tas par labu nenāk. Te uzreiz ir jānāk ar domu, ka šī ir iespēja tēliem turpināt priecēt savus lasītājus. Varbūt kādam tas ir pieņemami, varbūt kādam nē. Varbūt autoram būs sanācis, varbūt arī ne. Bet neatkarīgi no šiem ”varbūt”, tēli jau tāpat turpinās dzīvot. Un tavā izvēlē ir iet iepazīties ar viņu gaitām vai nē.
Mans ieteikums būtu nestāvēt malā. Kaut vai tāpēc, ka šoreiz varētu būt tā reize, kad jaunajam autoram ir izdevies uztaustīt to sajūtu, kas bija viņa priekštecim.

Ja joprojām jūsos mīt skeptiķis, tad jāprasa- cik smaga bija jūsu grūtsirdīgā nopūta pēc trešās Millennium grāmatas izlasīšanas, zinot, ka turpinājumu vairs nebūs? Tagad pūst tikai tāpēc, ka tad tika pūsts, nav pareizi. Ir vērts izlasīt, un, ja arī kādam būs sajūta, ka tad zāle bija zaļāka un debesis zilākas, atkalredzēšanās prieks noteikti būs patīkams.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.