Nosaukums: Laimes bērni.
Autors: Luīze Pastore.
Izdevējs: Liels un mazs
Gads: 2021
LPP: 176


Par grāmatu–
Kādu dienu zviedru avīze saņem telegrammu no Aleksandra Laimes, kurā viņš aicina žurnālistus ierasties pie viņa un viņš parādīs kādu sensacionālu atklājumu. Avīzes redaktors nolemj turp sūtīt Līsu- labu un centīgu jaunu žurnālisti.
Ierodoties Orhideju salā pie Laimes, viņa, kopā ar vēl vairākiem žurnālistiem no visas pasaules, ierauga Laimi ar visu viņa ģimeni- sievu un diviem maziem bērniem- Krītiņu un Brālīti. Turpat netālu atradās slavenais Velna kalns. Tālākie notikumi risinājās galvu reibinošā ātrumā, kuros Aleksandrs Laime pazuda un viņa bērni devās meklēt savu tēvu. Viņiem pievienojās arī Līse.

Šo grāmatu iegādājos ar domu vakara priekšlasīšanai bērnam. Protams, nevar noliegt, ka arī pašam bija interese palasīt par ko gan tās labās atsauksmes un balvas. Ļoti trāpīgs un intriģējošs bija apakšvirsraksts- pēc patiesiem notikumiem izdomāts stāsts. Manuprāt, uzslavas vērts. Tos patiesos notikumus es lasīju vairākus desmitus gadus atpakaļ grāmatā par Aleksandru Laimi. Šoreiz gribēju redzēt kāds būs izdomātais stāsts un galvenais- kā tas spēs aizraut manu galveno klausītāju.

Viss bija vislabākajā kārtībā- stāsts aizrāva gan mani, gan manu klausītāju. Arī grāmatas bagātīgās ilustrācijas tika rūpīgi izpētītas. Tās izskatījās kā pieredzējuša ceļotāja skices, kas papildina tekstu ceļojuma piezīmju grāmatā.

Pats stāsts gan man likās pārāk ātrs- nepaguvu vēl lāga iejusties vienā notikumā, kad tas jau beidzās un ar nākamais ilgi nevilkās. Man pašam prasījās tāds lēnāks grāmatas ritējums, bet klausītājai tāds ātrums bija ļoti pa prātam.

Un notikumi patiešām ritēja strauji- mazie Laimes bērni un mazie indiāņi ne mirkli nedomāja par plāniem un stratēģijām- uzreiz metās laivās un devās Laimem pa pēdām. Protams, tie ir džungļi un pārāk plašu ceļu tur nav- nācās dalīt ar piraijām, vienacainu anakondu un neģēlīgu zelta zagli. Un jaguāru, pērtiķiem, milzīgo putnu… Lasītājiem brīnišķīga iespēja izbaudīt briesmu pilnu, interesantu un labi uzrakstītu ceļojumu. Likās, ka mēs lasām ne tikai elpu aizraujošu stāstu, bet arī tādu kā dabas vēstnieku aicinājumu ieklausīties apkārtnē un būt daļai no tās. Nevis prasīt, patērēt, īslaicīgi izmantot un aizmirst. Un Velna kalns nemaz nebija tik melns, kā tas tika mālēts sākumā. Bet, kas nu tur to melnumu izgaismoja, lai paliek intrigai.

Ja kāds mēģinās apgalvot, ka šis stāsts ir pārāk neticams un pārāk izgudrots, tad vajag atcerēties desmito Laimes likumu: dažreiz vajag aizmirst visus likumus, aizmirst visu, ko tu zini, un vienkārši piedzīvot.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.