Oriģinālnosaukums: Pump Up the Volume
Valsts: Kanāda/ ASV
Žanrs: Drāma
Režisors: Allan Moyle
Lomās: Christian Slater, Samantha Mathis, Anthony Lucero, Cheryl Pollak, Billy Morrissette, Seth Green
Gads: 1990

Par filmu
Marks ar ģimeni pārbraucis dzīvot uz citu štatu un nespēj iedzīvoties jaunajā skolā. Tēvs viņam nopirka radioamatieru raidstaciju, lai viņš varētu sazināties ar saviem vecajiem draugiem, bet tā vietā Marks izveidoja savu pirātisko radiostaciju un katru vakaru desmitos viņš ”iet gaisā” un inkognito uzrunā savas pilsētas pusaudžus, kurus nemitīgi uzrauga vecāki un despotiska skolas direktore. Ātri vien Marks kļūst par jauniešu elku, bet pieaugušie viņā saskata apdraudējumu ”normālai” dzīvei.

Mana apņemšanās noskatīties vecās, labās VHS filmas iz jaunības laikiem, nekur nav zudusi- tik ar vasaru (un darbiem) viss noris lēnāk, kā vēlētos. Un te vēl svarīgi bija pats 101VHS sākums- kura filma būtu cienīga atklāt šo burvīgo ceļojumu pagātnē? Pēc sūras un grūtas cīņas, izvēlējos filmu par dumpīgo radio pirātu- Pagriez skaļāk (”oficiāla” tulkojuma nav, tāpēc es izvēlējos pēc sajūtām).

Filmas notikumi risinās kādā ASV Arizonas mazpilsētas skolas dzīvi deviņdesmitajos, kad visi skolēni, neatkarīgi pirmā vai pēdējā klase, bija bērni, kurus vajadzēja uzmanīt, bīdīt, audzināt un visādi citādi ”zāģēt”, lai izveidotu kārtīgus pilsoņus un vecāku priekus. Protams, pašu pusaudžu viedoklis te bija mazsvarīgāks par mazsvarīgāko. Īpašu lomu spēlēja skolas direktore ar saviem rokaspuišiem- tvarstīja skolēnus, atskaitīja nesekmīgos vai dumpīgos, lai tik skolas slava ietu augšup.
Skaidrs, ka šādā vidē jauniešiem Marka pirātiskais radio bija kā svaiga gaisa malks.

Interneta avoti vēsta, ka filmas režisors un arī scenārija autors Alans Moils ideju ņēmis no savas jaunības pieredzes, kad viņa bērnībā, kāda puiša pagrabā bija drukājamā ierīce, ar kuru tika drukāti nelieli uzsaukumi pret vietējo skolu vai skolas direktoru. Vēlāk šis puisis izdarīja pašnāvību nošaujoties. Tāpēc arī pirmā filmas nosaukuma versija bija Nāves radio (Radio Death) un sākotnējā versijā dīdžejs izveidoja savu radio, lai publiski paziņotu par savu pašnāvību, bet ar laiku, palielinoties klausītāju pulkam, pārdomāja.
Bet beigās scenārijs (un filma) tika pārveidoti par tādu kā paaudžu saucēja balsi tuksnešainajā pieaugušo pasaulē. Protams, nekur nepazuda arī pašnāvības tēma, tik šoreiz tika ”upurēts” kāds klausītājs.

Filmas notikumi risinās vēl pirms interneta, instagrama un jūtūbes, bet nagi niez šo nosaukt par sākumu tam, kas šobrīd dominē internetā. Tik filma šo pacēla tādā augstumā un kvalitātē, kas mūsdienās vēl ne tuvu nav sasniegta. Jā, var just nelielu tādu kā amerikāņu evaņģēlija sludinātāja pieskārienu no Marka vadītajā radio, bet viņam tas izdevās ļoti labi un ļoti dabiski (cepuri nost Kristiāna Sleitera priekšā!), pat neskatoties uz tā, ka dažas epizodes viņš spēlēja būdams slims.

Un kā gan radio varētu pastāvēt bez mūzikas! Protams, tā tur bija. Un daudz. Un ļoti, ļoti laba. Trāpīga, piemērota, laba un visādi citādi izcila (viens pats Leonards Koens vien ir ko vērts). Skaidrs, ka ar Ketijas Nelsones (Kathy Nelson) gādību nevarētu būt savādāk (pavērojiet viņas veikumu imdb- no Pump Up The Volume līdz Top Gun: Maverick- iespaidīgs saraksts).

Lai arī filmai ir vairāk kā trīsdesmit gadu, aktualitāti tā nezaudē. Es pat teiktu, ka tā mūsdienās ir populārākā kā iznākšanas gadā. Tāpat ASV skolās ir pašnāvības (tik tagad pieķer klāt vēl dažus skolasbiedrus ar skolotājiem), tāpat ir paaudžu konflikti, tāpat vecāki izmanto savus bērnus savu ambīciju īstenošanā, tāpat jaunieši tiek kaunināti un presēti, lai kļūtu par amerikāņu sapņa īstenotājiem, tāpat sabiedrība tur sevi sasprindzinājumā un beigās vainu meklē dīdžejā.

Kāds gudrs cilvēks teica, ka šobrīd ausu ir stipri mazāk kā balsu, bet joprojām ir tie, kuri gaida balsi. Gaida kādu, kurš viņus uzrunās un iedrošinās spert to soli, kuru viņi līdz šim baidījās spert.

Iepriekš ieminējos, ka šī filma varētu būt tāds, kā sākums jūtūbes un soctīklu sekotāju krāšanas pulciņam, bet nē- filma, lai arī pulcē savus klausītājus, vēsta un aicina uz ko citu. Bet tas ir jāredz un jāpiedzīvo pašam.

Un nevajag baidīties no filmas vecuma- kā jau minēju, tā ir aktuāla arī šobrīd. Un nebaidos apalvot, ka būs aktuālā vēl ilgi. Tur viss ir lielisks- sākot no mūzikas un aktieru darba (jauniešiem labi sanāk, pat ļoti), līdz pat operatora darbam (īpaši iesaku pievērst uzmanību, kad skan Ivan Neville – Why Can’t I Fall In Love?).