Nosaukums: Čeka, bumba & rokenrols.
Autors: Pauls Bankovskis
Izdevniecība: Valters un Rapa
Gads: 2002
LPP: 302

Par grāmatu-
Notikumi sāk risināties 1978.gadā un ilgst līdz pat 1989.gadam- tika aptverti gandrīz visi zīmīgākie tā laika Padomju savienības notikumi- Brežņeva nāve, Černobiļas katastrofa, Gorbačova perestroika…. Un visiem šiem notikumiem klāt bija vienkāršie un ne tik vienkāršie ļaudis- dzejnieks, sportiste, bijušais cietumnieks, spiegs, čekists, milicis, mūziķis…

Grāmata- ne pirkta, ne meklēta, bet pie manis nonāca. Lai arī īsti nejutu aicinājumu to izlasīt, es šo grāmatu atstāju plauktā. Kaut kas iekšā teica, ka būs jālasa. Pēc grāmatas ”18” jau biju nospriedis, ka Bankovskis nav mans rakstnieks. Bet atkal- iekšā kāds čukst. Tad nu gada sākumā ieliku šo grāmatu lasāmajā sarakstā- gan, lai dotu Bankovskim otro iespēju, gan pie reizes apklusinātu to iekšā runātāju.
Izrādās, ka otrā loze bija veiksmīga- grāmata ievilka gan ar savu samudžināto un brīžam haotisko notikumu izklāstu (kas gan izrādījās bija ar nolūku smalki savērpts), gan arī ar to, nedaudz uz paša ādas izjusto, padomijas dzīves garšu. Dažbrīd jau likās, ka autors pārlieku pieslīpējis grāmatas notikumus pie reālajiem notikumiem, bet ja tā vēlāk, pēc izlasīšanas, ar sagremotu skatienu atskatās, tad viss liekas gana pieklājīgi un pat ļoti iederīgi. Tā teikt- grāmata ļoti labi parādīja sociālisma dzīvi un tās dzīvotājus.

Eva Kallasa ir jauna un daudzsološa peldētāja, bet viena nejauša tikšanās Berlīnes ielās pārvelk strīpu viņas olimpiskajam sapnim. Harijs Miķelsons ir dzejnieks, kuram dzeja rodas lielās grūtībās un tā pati noslīkst bohēmā un alkoholā. Varbūt tāpēc viņš pieņem piedāvājumu kļūt par čekas ziņotāju. Valda mūzikas grupa izjūk, jo Jozefu iesauc krievos un aizsūta uz Afganistānu. Arī Valdi savervē čeka. Tikmēr Jorens braukā pa pasauli tēvoča Joēla uzdevumā un veic dažādus bīstamus uzdevumus.

Ir vēl vesels bariņš ar tēliem un katram no tiem ir vieta šajā stāstā un ir sava mazā sižeta līnija, kas it kā virzās savu ceļu un nevienu neskar. Tajā pat laikā viņiem visiem ir kaut kas kopīgs- katram ir kāds paprāvs akmens, kas no senākiem vai nesenākiem laikiem velk viņu dzīves lejup. Īsti nevar teikt, ka pie vainas laiks, režīms vai paši. Vienkārši tā bija. Bija tāda dzīve. Kaut ko tu pats izvēlējies, kaut ko mēģināji mainīt, bet gala beigās paliec pie sajūtas, ka viss ir straumes nests un veidots. Grāmatas beigas, manuprāt, bija ļoti labi izdevušās- kā detektīvā parādās kāds atrisinājums un atšifrējums. Arī tas, ka beigās varoņiem izdodas satikties- it kā nu viņiem būtu iespēja vai nu atskatīties un atcerēties visu šo laiku, vai arī palūgt piedošanu tiem, kurus aizmirsa un kuriem pārdarīja. Bet ne visiem varoņiem to lemts ieraudzīt. Var jau būt, ka to nemaz arī nevajag- gan tad, gan tagad viņu vietā varēja būt jebkurš. Vienkārši- tāds bija tas laiks.

Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.