Akmens_kļavas

Nosaukums: Akmens kļavas.
Autors: Ļena Eltanga
Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds
Gads: 2014
LPP: 368

Par grāmatu-
Stāstu pamatā veido trīs cilvēku dienasgrāmatas. Vēl ir zālīšu grāmata, čats un vēstules. Tas viss kopā lasītāju aizved no kāda Velsas ciematiņa pansijas Akmens kļavas līdz pat Indijai. Un tagadnes notikumi šajās dienasgrāmatās un vēstulēs mijas kopā ar pagātni. Gluži tāpat kā īstenība ar izdomu.

Saite uz izdevēja mājaslapu- Ļena Eltanga- Akmens kļavas

Man patīk grāmatas izlasīt ātri. Tā, no vāka līdz vākam pa pāris vakariem. Vai vienu, ja plānāka. Līdz šim likās, ka tas arī grāmatai noteikti ir kāds pluss- pievilkt pie sevis lasītāju tik ilgi, kamēr ceturtais vāks klāt.

Pēc Akmens kļavas izlasīšanas, domas mainās. Faktiski- domas mainījās jau lasot. Jo te galvenais bija lasīt lēni. Katra nodaļa, vai tā bija vēstule vai dienasgrāmatas izvilkums, prasīja savu laiku pārdomāt. Bija pat reizes, kad vajadzēja ilgāk pakavēties pie atsevišķiem teikumiem. Ne tāpēc, ka nesapratu (ok, tikai dažreiz), bet tāpēc, ka daži bija sanākuši sevišķi krāšņi.

Vispār jau pats teksts viss bija daiļš bez gala. Kur tik neiemet aci, tur ir vēsture, pasaka, īstenība, mīti un leģendas. Dažreiz sajutos pat pārāk dumjš priekš šīs grāmatas. Pārāk negatavs tai. Likās, ka man daudz kas aiziet garām mazāk saprasts vai pat nesaprasts. Tas mazliet kremt.

Lai vai kā, šī grāmata nebūs ikdienas lietošanai. Te prasās smalka pieeja un vēlme rāmi pasēdēt pie grāmatas. Klusumā un vientulībā. Lēnībā.

Nederēs fons, kaķis, miega pele un tālrunis. Jābūt noskaņojumam. Jā, un jābūt arī gatavam mazliet likt kopā izlasīto. Tā, lai saprastu, kas notiek un, kas notika.

Jo savādāk saprast būs grūti. Vismaz būs pagrūti izteikt un paskaidrot, kas tad te īsti notika. Sižetu un personāžus man aprakstīt neprasiet. Tas būs pārāk apjomīgs darbs un diez vai man sanāks tik labi, lai vismaz pašam patiktu.

Noteikti es šo grāmatu pārlasīšu pēc kāda laika. Kad būšu kļuvis vecāks un gudrāks. Vai arī, kad manī nostabilizēsies kas tāds, ko šobrīd vēl tikai uzsūcu no šī grāmatas.

Lai tevi uzskatītu par labu, pietiek ar to, ka nedari nevienam neko sliktu, domāja Saša, šķērsojot Lejas tiltu ar smagu somu plecā, pa ceļam viņa bija iegājusi pie Doras pēc auzu pārslām un cepumiem. Nav jādara noteikti kaut kas labs. Var vienkārši sēdēt klusi un nekustīgi, grauzt madeļu sausiņus un būt par vispārējas mīlestības objektu. Cilvēki mīl tevi par to, ka neliec viņiem saspringt, domājot par taviem vārdiem vai rīcību.
Attālumam starp tevi un citiem jābūt blīvi aizpildītam, domāja Saša, dodamās lejā pa Hārborroudu, cilvēki vēlas atspiesties pret pazīstamām kumodēm, lēkt paŗ zināmiem krēsliem, doties garām pazīstamiem atspulgiem spoguļos. Ļaudis nevēlas redzēt tukšumu starp sevi un citiem, viņi to piepilda ar karstu irdenu vielu- savas vienaldzības auzu pārslām, savu aizsniedzamo debesu biezeni, dievs vien zina, ar ko vēl, pat negribas domāt.

Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.