Fotogrāfiju drukāšana, jeb intīmās sajūtas zaudēšana.

Nav jau tā, ka te sagruva manas sapņu un iedomu pilis, bet tomēr.

Vecāki palūdza dažas fotogrāfijas, lai varētu papildināt savus fotoalbumus ar mazmeitām. Izvēlējos vienkāršāko variantu- Narvesen. Saklikšķināju mājaslapā bildes, izvēlējos saņemšanas vietu, apmaksas nosacījumus un gaidīju noteikto dienu, kad varēs saņemt bildes.

Svētdien ar mazo meitu atradāmies netālu no noteiktās vietas, tāpēc izmantojām iespēju bildes izņemt. Viss kā pienākas- pārdevēja bija laipna, pieklājīga. Un tomēr- tā frāze tuvāk darījuma nobeigumam: Mājās skatīsieties mazo princesi? Uz manu nedaudz apmulsušo: kāpēc? Kāda princese? Viņa paskaidroja- nu bildītēs mazā meitiņa, skatīsieties kopā.

Un tajā brīdī salūza ticība tam, ka tavas bildes neviens neaplūr, ka tirgū tev pārdod vietējo dārzeni, ka Ziemassvētku vecītis eksistē…

Nu labi, tāpat jau viss bija skaidrs un pieņemams. Bet neziņa vienmēr ir patīkamāka, nekā skarbais realitātes sitiens pa pieri. Ja nezini skaidri, tad baro sevi ar cerību, ka neviens jau neko sliktu nedara. Nu, vismaz tas uzņēmums jau nu noteikti ievēros tavas klientiesības.

Nav jau tā, ka man būtu diži žēl, ka manas bildes kāds apskata (nebija tur nekā tāda, ko vajadzētu slēpt). Protams, mūsdienu pašiņu un instagramiņu laikā lielajam vairumam tas pat liktos glaimojoši, ka viņu bildes iziet caur lielāku skaitu ļaužu skatiem un rokām.

Bet man kaut kā gribētos to sajūtu, ka varu saglabāt savu privātumu un izvairīties no svešu cilvēku lūrīšiem. Vai vismaz komentāriem.