Katru reizi pārvietojoties ar automašīnu es nokļūst paradoksu un anomālo parādību pulkā- vari braukt cik vien ātri gribi (ievērojot noteikumus), tik un tā tevi visi apdzen. Nu jā, vārdiņu ‘’visi’’ varētu nelietot, tā vietā, laikam būtu jāsaka ‘’gandrīz visi’’.
Jūrmalas šoseja, atļautais braukšanas ātrums 100km/h:
Mani visi apdzinuši/apsteiguši aizjoņo. Aiz manis neviena mašīna nav redzama. Es pārvietojos ar kapeiku virs atļautā ātruma (5-10km/h). Pēc kāda laika mani jau noķēruši nākamie lidotāji. Pēc kāda brītiņa vēl daži aiznesās. Aiz manis vairs nav tukšums, bet jau redzamas vairākas automašīnas, kuras mani apdzen/apsteidz pēc neilga brītiņa.
Apdzīvota vieta, atļautais braukšanas ātrums 50km/h:
Pārvietojos ar to pašu ‘’kapeiku virs’’. Situācija nemainās- uz tukša ceļa (aiz manis), es drīz tieku panākts un apdzīts. Un nav jau tā, ka viens, atsevišķs eksemplārs izdomā pabraukt ar biezāku gāzi- paradoksāļu ir vairāki. Un nav tas arī tikai reizi mēnesī, drīzāk otrādāk- reizi mēnesī es netieku šādi apdzīts.

Vai šis paradokss tiešā mērā neiedarbojas uz sastrēgumiem- normāli braucošie tiek noķerti pie pirmā luksofora un tālāk joņot vairs nevar, jo tur sākas nākamais- sastrēgumu paradokss. Bet tā jau laikam ir cita teorēma.

Ko varētu secināt?
1.Uz ceļiem ir daudz ātruma pārkāpēju
2.Ceļu policija slikti pilda pienākumus
3.Ceļu policijai trūkst darbinieku
4.Jāpaaugstina sodi par ātruma pārsniegšanu
5.Jāizmanto mobilie radari
6./cits variants/
Laikam pirmā secinājuma punkta likvidēšana ir noteicošais, lai mazinātu šādu paradoksu. Un ja vēl izpildītos pārējie punkti, tad pirmais tiktu izrauts ar visām saknēm. Izravēts no lielceļiem un mazceļiem. Čušs. Izskausts un aizmirsts.