Droši vien ģeogrāfijas stundās vairāk vai mazāk ir dzirdēts bēdīgi slavenais stāsts par Arāla jūru- no padomju ekologiem (hmm, tādi padsavienībā maz bija?) daudzcietušu iekšzemes jūru, kas atrodas (vēl kādu brīdi atradīsies) uz Kazahstānas un Uzbekistānas robežas.

Tiklīdz Arāla jūrai nogrieza divus galvenos ūdens investorus– Amudarju un Sirdarju, lai ar to ūdeņiem apūdeņotu padomju kolhozus, tā jūra pamazām pārvērtās par…. par izžūstošu jūru. Kopš 2000.gada jau ir tā fāze, kad Arāla jūru sāk dēvēt kā divdaļīgu- austrumu daļā un rietumu daļā.

Bildēs uzskatāmi var redzēt kā ir mainījusies jūras robeža (augšējā attēlā- Arāla jūra 1973.gadā).
1964.gads

1973.gads

1987.gads

1999.gads

2006.gads

2009.gads

Skumji, bet fakts- nez vai Pasaules Bankas piešķirtais finansējums spēs atdzīvināt šo jūru. Drīzāk izskatās, ka varēsim lēnā garā kasīt no globusiem un atlantiem ārā šo zilgano pleķīti un tā vietu aizpildīt ar dzelteno krāsu. Jau tagad tur ir, maigi sakot, palielas problēmas ar sāli, kas mirstošās jūras apkārtnei krieti palīdz pārvērsties tuksnesī- gan jūrā palielinājusies sāls koncentrācija vairāk kā divas reizes, gan izžūstot paliek milzīgas platības ar sāls tuksnesi, kas ar vēja palīdzību iesāla apkārtni.

It kā jūras nāves datums ir pasludināts 2020.gads, bet, vērojot bildes, es liktu uz tuvāku gada skaitli.
Skumji jau teikt, bet Arāla jūra ir lielisks piemērs cilvēka ekoloģiskajai tuvredzībai.

Bildes un daži sausi fakti no šejienes:
http://www.esa.int/esaEO/SEMGVT6CTWF_index_0.html
http://earthshots.usgs.gov/Aral/Aral