Tā kā svētdien beidzas trauku dāļāšana RIMI bodēs, tad nolēmu ieskriet šodien un savākt savu pēdējo kastīti (pēc skaita jau divpadsmito), lai nav jāatliek uz pašu pēdējo dienu.

Tā nu ieskrēju bodē un uzreiz pa taisno devos pie trauku stenda- iztukšots pamatīgi, bet kastītes vēl bija. Paņēmu vienu un devos pie kases.

Pie kasēm rindu nebija un es sniedzu kasierei aplīmēto lapiņu, bet viņa uz mani paskatoties uzreiz- ooo, čaauuu! Es (nedaudz samulsis) pretī pieklājīgo un ne pārāk formālo ‘’sveiki!’’ (ja nu tiešām kāda pazīstamā. Būtu jocīgi tad sveicināt ar oficiālo ‘’Labdien’’) un veros kasierei sejā- nevar būt, ka es viņu (vai viņa mani) pazītu. Pie kases stāvēja jauns meitēns, izskatījās uz pusi jaunāka par mani. Nu varbūt kādus desmit gadus jaunāka.Un nekad iepriekš es viņu nebiju redzējis, bet sejas es atceros ļoti labi.

Maksājumi un čeka gaidīšana šeit nebija vajadzīga un es pateicoties devos ārā no veikala. Bet no prāta neizgāja kasieres draudzīgais sveiciens- varbūt viņa vienkārši pārskatījās? Vai arī tagad veikalos ir tāda jauna sveicināšanas politika? Atceros, ka vēl ne pārāk sen neviens lielveikalos nesveicināja- pa mēmo nopīkstināja visus produktus un iekasēja naudu. Izņēmums bija ‘’Citymarket’’, kas vienu brīdi atradās ‘’Spice’’ telpās pirms to pārņēma RIMI. Tur kasieres bija laipnas (labdien, lūdzu, paldies), lai arī dažreiz ‘’piepīkstināja’’ ko lieku tavam pirkuma grozam un ko tu atklāj tikai mājās nejauši pārskrienot ar acīm pār čeku, bet tas jau būtu cits stāsts.

Atgriežoties pie šodienas notikuma- varbūt amizanti izskatījās, kā es pie kases mēģinu atpazīt čomisko sveicēju, bet amizantāk varētu būt, ja man blakus būtu bijusi sieva. Tad varētu sanākt jautājumu un atbilžu vakars :)