Toms Mārtins

‘’Piramīda’’

Dienas Grāmata, Rīga, 2008, 312 lpp

Tom Martin

‘’Pyramid’’

2004

Par grāmatu-

Tiek noslepkavots kāds ievērojams Oksfordas profesors, taču varas iestādes apgalvo, ka viņš pats sev atņēmis dzīvību. Tam nespēj noticēt profesora uzticības persona – jaunā, skaistā zinātniece Ketrina Donavana. Turklāt viņa saņem vēstuli, kas izsūtīta neilgi pirms profesora nāves, un senu, vērtīgu karšu krājumu. Antīkie teksti slēpj šifrētas ziņas, ko iespējams izzināt ar gematrijas palīdzību. Senās civilizācijas ir atstājušas mums brīdinājumu, lai palīdzētu izvairīties no kataklizmas, kas neizbēgami iznīcināja viņus.

Kopā ar klasiskās filoloģijas speciālistu Džeimsu Rezerfordu Ketrina dodas ceļojumā, kas no Oksfordas abus aizved klejojumos uz Peru un Ēģiptes senvietām. Vai Ketrinai un Džeimsam izdosies atminēt seno civilizāciju noslēpumu, vai arī viņi kļūs par nākamajiem upuriem nelietīgajai organizācijai, kas nolēmusi viņus apturēt?

Vai esat kādreiz aizdomājušies par to, ka skolā mācītās un vareno lielvalstu ideoloģijas mašīnu uzspiestās patiesības par Zemes vēsturi un ģeogrāfiju ir… apšaubāmas un pat klaji aplamas? Kāpēc oficiālie pieņēmumi par civilizācijas rašanos sagrūst kā kāršu namiņš, tiklīdz mēģinām tos sastatīt vienotā shēmā? Visdažādāko pasaules zemju mitoloģijas ved uz vienu, matemātiski bezkaislīgi aprēķināmu un astronomiski pierādāmu punktu… Ar tik intriģējošu priekšrakstu mums šī grāmata tiek piedāvāta lasīšanai (un pirkšanai). Izklausās jau labi- tūlīt pierādīsim, ka viss ko mēs zinām ir tikai veiksmīgi iebarotas vajadzīgās informācijas rezultāts. Un kā ir bijis īstenībā, to neviens nezina. Taisnība jau ir- vēsturi skolā var mācīt kā vajag. Ja ne gluži melot, tad nepateikt visu pilnībā.

Te nu grāmatai bija visi ceļi vaļā- varēja (un spriežot pēc apraksta- vajadzēja) izvērsties dažnedažādas sazvērestības un vel tik kādās ne teorijās, bet… netiec nemaz līdz grāmatas pusei, kad ir izteikti jūtama autora nespēja tikt galā ar sižetu. Acīs sitās ne tikai katra notikuma pārāk īsais apraksts, kas katru otro nodaļu veido tikai no divām lapām, bet arī solītā debessmannā pamazām pārtop par prastu ķīseli. Sižets tiek nonivelēts līdz lēta bojevika līmenim, kur principā nekas nenotiek, bet ir daži līķi un pakaļdzīšanās. Vēl lielākas mieles rada grāmatas fināla cēliens- triviālā veidā pasniegta nozelēta ideja ar ļoti vāju aprakstu. Nepameta sajūta, ka autors pats sapinies savās idejās, ka beigās vienkārši trūka ideju nobeigumam, tad nu ņēma un uzrakstīja kaut ko.

Tāda arī palika sajūta pēc grāmatas izlasīšanas- es kaut ko izlasīju, kas bija kaut kā uzrakstīts.