Kas notiek autovadītāja galvā, ja viņš uz ceļa ierauga ceļu policistu, kurš izmanīgi noslēpies cenšas ‘’nomedīt’’ saviem protokoliem kādu klientu? Kurš braucis ar nedaudz pārkāpjot atļauto ātrumu, tas strauji cenšas samazināt savu braukšanas ātrumu un bažīgi lūkojas vai policists viņu pieķēra vai šoreiz tomēr tiks sveikā cauri. Ja autovadītājs braucis godīgi, tad jau gandrīz nekādas emocijas. Vienīgi dažiem ir vēlēšanās informēt pretimbraucošos autovadītājus pamidžinot (pārslēdzot tuvās-tālās gaismas), ka viņus gaida cepelīni. Tā teikt, koleģiāli brīdina, ka jāsaņemas godīgai braukšanai un psiholoģiski jāsagatavojas iespējamai dokumentu pārbaudei.

Šobrīd izskatās, ka šī midzināšana izmirst. Ja gadus 10-15 atpakaļ šādu ‘’mirkšķināšanu’’ varēja novērot daudz un dikti, tad jau vairākus gadus reti kurš cenšas brīdināt citus šoferīšus par ceļmalā dežūrējošajiem cepelīniem. Laikam jau pa šiem gadiem ir mainījušās vērtības- ja vēl agrāk šoferīši kopīgi ‘’cīnījās’’ pret policistiem, tad jau šobrīd šoferi vairāk solidarizējas ar ceļu policiju, šādi cerot samazināt uz ceļiem valdošo nekaunību- ja jau citi skrien , tad jau viņi ir pelnījuši būt noķertiem.

Jāatzīstas, ka es pamazām no aktīva midžinātāja pirms vairākiem gadiem, tagad esmu kļuvis par nemidžinātāju. Pamazām secinu, ka šāda brīdināšana nekādi neveicina kārtību uz ceļiem- tikai vairo pārliecību, ka gan jau kāds izručīs un laicīgi pados ziņu. Viss, pietiek tēlot antiradaru, lai katrs pats atbild par savu darbību uz ceļa. Jo sakiet ko gribat, bet bardaks uz ceļiem ir nejēgā liels. Vienīgi, kad gaismas slēdzīti paraustu ir kad pretimbraucošais ir aizmirsis ieslēgt lukturus.

Nezinu vai sods lielai daļai skrējēju ir tik būtisks, lai pārdomātu savu rīcību un nākamreiz brauktu ievērojot satiksmes noteikumus, bet gan jau arī starp šiem lielceļu lidotājiem kādam ar laiku (vai kārtējo protokolu) pieleks, ka jāievēro atļautais ātrums.

Protams, kāds jau iebildīs, ka šī midžināšana jau n-tos gadus ir darbojusies uz ceļa un veido tādas kā koleģiālas saites ar citiem šoferiem. Pats atceros pirms pāris gadiem uz Gausās jūdzes nelaimīgus policistus (vismaz tādi viņi izskatījās), kuriem nebija ko darīt, jo šoferīši viens otram aktīvi ar midžināšanu ziņoja, kas sagaidāms priekšā. Ne tikai arī midžināja, bet arī pateicās (ar paceltu roku) kas pēdējā laikā ir vēl retāka parādība par pašu midžināšanu. Jā, bija patīkami, ka kāds tevi pabrīdina kaut vai neko sliktu nedari, bet ja tā kritiskāk apskatās uz šo pasākumu, tad tomēr nākas secināt, ka īstenībā nekas labs tas nav. Uz ceļiem ir pārāk daudz bardaka un pārāk maz kolēģu, kurus būtu vērts pasargāt no policista nešpetnā radara.