Vakar nejauši sanāca iemaldīties bankā (vienā no SEB Unibankas filiālēm) un parunāties par kredītu. Precīzāk- biju līdzi paklausīties vienam cilvēkam, kuram ir doma aizņemties naudu no bankas. It kā jau nekas īpašs- nekustamo īpašumu kreditēšana Latvijā ir pierasta lieta. Vairāk izbrīnu radīja sarunas gaitā skanošā informācija- ar kredītu saistījos pirms pāris gadiem un tad aina bija pavisam savādāka. Protams, protams- viss plūst, viss mainās. Bankas dzīvo līdzi laikam un maina savus nosacījumus balstoties uz gudrām analīzēm un nākotnes vīzijām. Tā tam ir jābūt. Arī izziņu no VID tagad prasa, kas vēl nebija nepieciešama pāris gadus atpakaļ. Tā teikt- apkarojam inflāciju visi kopā.

Kas vēl bija savādāks pirms pāris gadiem- man piedāvājot kredītu, pirmajā tikšanās reizē ieskicēja varbūtējo ainu, kurā tika piedāvāta arī fiksētā procentu likme trijām valūtām: LVL-5,090; EUR-4,620; USD-5,980. Vēl tika ieteikts kredītu ņemt latos, jo redz –ienākumi esot latos, bet var arī ņemt eiro. Dolārus gan nevajagot ņemt (neatceros, kas tur bija par iemeslu).

Ko es uzzināju vakar? Tas, ka latiem procentu likme ir ‘’nedaudz’’ cēlusies- uz 13-16%. Var aplūkot tajā pašā Unibankas mājas lapā, kur latiem cipars ir krietni pacēlies. Arī kredītu ņemt uzreiz piedāvāja eiro valūtā- visu smuki pārkonvertēsim, jums ne par ko nav un nebūs jāuztraucas.

Vai tas nozīmē, ka masu saziņas līdzekļos stāstītais par lata stabilo stabilitāti tomēr ir diskutējams temats? Vai arī bankas ir pārlieku piesardzīgas un savus nosacījumus balsta ne tikai uz gudrām analīzēm, bet arī baumām? Pēdējam teikumam negribas ticēt…

Pašlaik izskatās, ka bankas tā īsti negrib ilgstoši saistīties ar latos ņemtiem kredītiem, tāpēc smalki ‘’atšuj’’ ar augstu procenta likmi.

Ja līdz vakardienai es vēl ļāvos caur televīziju man papūderēt smadzenes ar stabilu latu, tad šobrīd manī ir iezagusies maziņa nemiera dzirksts, kas liek uz lietām paraudzīties nedaudz savādāk.