Nosaukums: Sudraba slidas
Autors: Merija Meipa-Dodža
Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība
Gads: 1957
Lappuses: 335

Par grāmatu-
Hans un Grētele ir divi nabadzīgi holandiešu pusaudži, kuri visādi palīdz savai mātei, kurai ne tikai jāgādā iztika visai ģimenei, bet arī jāapkopj slimais tēvs, kurš pirms desmit gadiem cieta nelaimes gadījumā. Neskatoties uz dzīves grūtībām abi bērni cenšas nepazaudēt savu vecāku ieaudzinātos principus un pamazām viņu dzīvē parādās gaišāks saules stariņš.


Man pirmā saskare ar ”Dzelzs slidām” bija pavisam nesen- metai uz Ziemassvētkiem uzdāvināja biļetes uz Nacionālajā teātrī rādīto izrādi ”Sudraba slidas”. Iemetu aci izrādes anotācijā un tur rakstīts par Hansu, Grēteli un vēl šo to. Uzreiz pirmā asociācija bija par Ansīti un Grietiņu. Dēļ vārdu līdzības. Nospriedu, ka tā ir vecās, labās pasakas mūsdienu adaptācija. Pie tā arī paliku, līdz manās rokās nonāca grāmata ”Sudraba slidas”. Nojautu, ka mans Ansītis un Grietiņa laikam tomēr ir no citas operas. Tātad- jāizlasa un jāpārliecinās kārtīgi.
Sacīts, darīts!

Grāmata izlasījās ļoti fiksi, kā jau bērnu/pusaudžu literatūra. Īsumā varēru teikt, ka grāmatu varētu sadalīt divās daļās, kas savukārt sadalīta trijās daļās- pirmā daļa par Hansu, Grēteli un slidošanu. Otrā daļa par Holandi. Trešā daļa par Hansu, Grēteli un slidošanu.

Ja par pirmo un trešo daļu viss būtu puslīdz skaidrs- nabadzīga ģimene, kuru piemeklējusi nelaime, ar savu pareizo dzīves uztveri un līdzcilvēku labo piepalīdzēšanu, pamazām tiek atpakaļ uz zaļa zara. Plus vēl pilnai laimei pierāda, ka dots dēvējam atdodas. Vienvārdsakot- pasaka ar ļoti laimīgām beigām.

Par otro daļu varētu nedaudz atsevišķi parunāt. Principā šī daļa ir veltījums Holandei. Un lasītājs var mierīgu sirdi izbaudīt autores lielo mīlestību uz Holandi un tās cilvēkiem. Lai nebūtu tikai sausi fakti sausa mērcē, tad visa šī informācija tiek pasniegta caur padsmitnieku puišeļu ceļojumu no vienas pilsētas uz otru. Droši vien, lai mazie lasītāji vieglāk uztvertu šos faktus, kas, lai arī tā īsti nelīmējās ar sudraba slidām, tomēr savu darbu paveica godam.

Tagad man par Holandi un holandiešiem ir iespaids, ka viņi visu laiku slido. Un visu laiku izmanto savus neskaitāmos kanālus, lai nokļūtu no punkta A uz B. Un nav svarīgi cik kilometri ir jānoslido. Pat puišeļi mierīgi pieveic trīsdesmit jūdžu attālumu un vēl kaislīgi debatē par Holandi un tās slavenākajiem cilvēkiem.

Man pirms lasīšanas bija doma, ka šī būs priekšā lasīšanas grāmata bērnam, kad būsim pabeiguši Smaragda pilsētas burvja grāmatas, bet aizrāvos un izlasīju viens pats. Tagad pat nezinu vai šī ir grāmata, kas būs gana laba priekšlasījumiem.

Laikam tomēr nē, jo tā Holandi aprakstošā daļa (it kā otrā daļa) īsti labi neizskatīsies pirms miega. Būs vien meitai pašai jāizlasa, jo izrāde viņai jau nu ļoti patika- vēl ilgu laiku pēc tam dungoja dziesmiņas no izrādes- uzzīmē saulīti vai lielu prieku; uzzīmē aplīti vai astotnieku…

Katrā ziņā grāmata ”Sudraba slidas” ir ļoti pamācoša, visnotaļ izglītojoša un pats galvenais- sirsnīga grāmatiņa maziem un lieliem. Un arī tādiem, kas jauc iekšā Ansīti un Grietiņu tur kur nevajag.

[xrr rating=8/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.