Nosaukums: Sēkla sniegā
Autors: Knuts Skujenieks
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1990
LPP: 309

Par grāmatu-
Knuta Skujenieka dzejoļi, kas tapuši viņa izsūtījuma laikā Mordovijā darba nometnē, laika posmā no 1963. līdz 1969.gadam.

Pirmie izlasītie Skujenieka dzejoļu krājumi pārliecinoši ielika autoru manu iemīļotāko dzejdaru augšgalā. Tagad laikam varu lasīt jebkuras Skujenieka rakstītas rindas un viss liksies tik labs, tik saprotams, tik mīļš.

Šajā grāmatā varēja just iepriekš no autora nelasītas sajūtas- tādu skaudru vēsti un ilgas. Bet tas skaudrais te bija mazākumā, vismaz es to nejutu tik nospiedošu kā biju iedomājies pirms grāmatas atvēršanas. Jo pirms lasīšanas tika iepazīta dzejoļu tapšanas vēsture un bija nojauta par to vidi, kur dzejoļi tapa, tāpēc arī biju sagatavojies uz drūmām lappusēm. Nevajadzēja.

Lasot grāmatu, man ik pa laikam sākumdaļā gribējās pierakstīt kādu rindiņu, izteikto domu vai pat veselu dzejoli. Pēc kāda laika sapratu, ka pārrakstīt grāmatu nav vērts. Tagad ir jālasa un jāuzņem sevī viss, ko autors sarakstījis. Pēc tam varēs pārlasīt. Jo šī grāmata jāliek plauktā, ne pārāk augstu, lai acu priekšā tā muguriņa nozib un atgādina par sevi.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Uzticos
Es uzticos tavējiem pirkstiem, kas smalki un saspriegti trīs,-

Tie mani labā zemē ievedīs.

Es aršu un sēšu šo zemi, līdz auglīgs es kļūšu un labs,
Un zaļā kalnā mierīgs būs mans kaps.

Es pieņemu dzīvi vai nāvi – viss labs, ko tu gribi man dot,
Jo tavi pirksti nespēj samelot.

Čukstus

Ūdens malku, bērza tāsi,
Ko pie dzestriem zobiem celi,
Garu, garu dzērvju kāsi,
Lai tu debess tāli smeli;

Vienu sauju asinskreļļu,
Pīlādžogu pērļu smalku,
Zirneklīša čaklo steļļu,
Vienu sudrabotu valku;

Logā laipnu sarkankrūti,
Veca alkšņa reto bārdu;
Vēstuli, kur drebam jūti
Rūpīgu un mīļu vārdu,-

Tā, lai vieglām brieža kājām
Vari iebrist jaunā sniegā,
Cauru nakti skriet uz mājām
Smaržīgā un dziļā miegā.