Grāmata- Dzeltenā Dzeņa ordenis
Nosaukums: Dzeltenā Dzeņa ordenis
Autors: Monteiru Lobatu
Izdevniecība: Junikom
Gads: 2004
LPP: 307
Par grāmatu
Kādā Brazīlijas lauku mājā, kas nodēvēta par Dzeltenā Dzeņa namiņu, dzīvo donna Benta ar saviem mazbērniem- Lūsiju un Pedrinjo. Vēl namiņā dzīvo nēģeriete Nastasija, marķīzs de Rabiko, lelle Emīlija, grāfs Kukuruzo un daudzi citi.
Šajā namiņā nekad nav garlaicīgi un katru dienu atgadās gan jautri, gan bīstami piedzīvojumi.
Šo grāmatu, tiesa gan, vecāku izdevumu, es atceros no bērnu dienām- bibliotēkas plauktos tā bija manīta. Pāris reizes biju pat nobriedis to arī izlasīt, bet tā arī nesanāca (vismaz neatceros). Tagad, savlaicīgi ielicis lasāmo darbu sarakstā, to esmu paveicis.
Jāsaka, ka brazīliešu rakstniekam Žozē Bentu Renato Maonteiru Lobatu ir izdevies vienā grāmatā radīt teju vai veselu pasauli jaunu un zināmu tēlu, kuri kļuva populāri ne tikai Brazīlijā.
Esmu izlasījis par nosvērto un prātīgo donnu Bentu, virēju nēģerieti krustmāti Nastasiju, Lūsiju, kuru iesaukuši par Snīpīti, Pedrinjo, sivēnu ar svarīgo vārdu- marķīzs de Rabiko, no kukurūzas vālītes izveidoto grāfu Kukuruzo, pļāpīgo un atjautīgo lelli Emīliju, Pinokio brāli Žoanu Vari Iedomāties, pirlimpimpim burvju pulveri, žabutikabu, krokodilu žakarē… ai, visu nemaz nevar ne uzskaitīt. Piedzīvojumi tur ir raibu raibie.
Tiesa gan- tā kā manu sirdi nesildīja atmiņas ”ak, šī jaukā bērnu dienās lasītā grāmatiņa”, tad man šajā grāmatā pietrūka tas, ko varētu nosaukt- bērnu grāmata pieaugušajiem. Jo pamatā tā tomēr ir, ja ne gluži pašiem mazākajiem, tad jaunāko klašu skolēnu auditorijai domāta lasāmviela.
Protams, ķeroties jebkurai grāmatai klāt, prātā jau paturu, kas tas par žanru un kam tas varētu būt domāts. Bet citreiz jau ir tā, ka tā, nomināli bērnu grāmata, ir tikpat bērniem, cik pieaugušiem domāta. Katrs spēs saskatīt to, ko prāts un iztēle ļaus.
Šoreiz bija mazliet pa saraustītu. Vai arī kaut kas pārlieku pa daudz. Ja no sākuma galvenā ir Snīpīte ar Princi sudraba zivtiņu, tad jau pavisam ātri līdera vietu ieņem lelle Emīlija. Un faktiski to arī notur līdz vākiem. Tad parādījās vecie, labie pasaku tēli, kas diezgan ātri nozuda no skatuves. Tad bija grāfs Kukuruzo, kuram ar piešķirtā uzmanība bija par īsu.
Laikam jāsaka, viss kā dzīvē- bērni rotaļājas un spēlējas un viss dinamiski mainās. Mainās idejas, rodas citas vēlmes, apnīk…. Un tāds jau arī bija tas Dzeltenā Dzeņa ordenis- it kā reāli bērni ar reāliem mājdzīvniekiem, reālu vecmāmiņu un veselu gūzmu integrētu izdomātu notikumu un tikpat izdomātu tēlu.
P.S.
Nez vai cilvēktiesību speciālisti nav šo grāmatu iekļāvuši aizliegtās literatūras sarakstā, jo itin bieži tekstā krustmāte Nastasija tiek dēvēta par nēģerieti un ik pa laikam parādās kās joks par viņas ādas krāsu.
[xrr rating=8/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Ak, šitā ir viena no manām mīļajām bērnības grāmatām :) Nekāda kritika no manas puses nav iespējama. Vēl man bija “Krustmātes Nastasijas pasakas”, kurā tika taisītas garšīgas lietas un stāstītas pasakas.
Tur ar bija Snīpīte, Pedrinjo un pārējie? Vai tur ir pavisam citi varoņi?
Vispār tur pamatā ir dzīvnieku pasakas, bet katras pasakas sākumā ir tāds kā ievadiņš, kurā piedalās Nastasija un kāds no pārējiem varoņiem (cik nu es atceros). Man tie ievadiņi patika labāk par pasakām.
“Nastasijas pasakas” man bija pirmā no šīm divām grāmatiņām, otru piemeklēju klāt jau patālāk “ārpus bērnības”, bet arī patika un stāv bērnības plauktā joprojām.Domāju, ka tā saraustītība ceļas no tā, ka oriģinālā tās bijušas vairākas mazas atsevišķi izdotas grāmatiņas nevis uzreiz viens sējums. No Nastasijas pasakām visvairāk atmiņā palicis, ka trakoti gribējās nogaršot kukurūzas plācenīšus. Bet dārzā lapas joprojām apgrauž doktors Megliezis.
Man no šīs grāmatas atmiņā palika teiciens: Iedzer etiķi, nobučo pērtiķi! :)
Bērnībā esmu palaidusi garām, nāksies kaunīgi iet uz bērnu nodaļu bibliotēkā. Šo man sen ieteica kā labu grāmatu, kad meklēju kādu brazīļu rakstnieku.
Man tas parasti ir pirmais gājiens bibliotēkā- uz bērnu nodaļu :)
:)
Viena no manām bērnības grāmatām, tāpat kā A. Lindgrēnas Karlsons… un citas. Bet Dzeltenā Dzeņa Ordenis man bija Nr 1.
Jā man arī vismīļākā. Kā tagad saka – izcila, manuprāt. Kad bērnībā lasīju patika viss. Izrāvu vienā piegājienā. Laikam ņēmu no bibliotēkas. Tagad ieraudzīju, noteikti savajadzējās grāmatplauktā. Dabūju 1976. gada izdevumu. Vienīgi biju ļoti pārsteigta, ka tulkots no krievu valodas. Dīvaini, vai tad visā Latvijā nebija neviena, kas prot portugāļu val. ?
Var jau būt, ka tas bija tāds uzstādījums- tulkot no krievu valodas. Vai arī krievu tulkojums bija tik labs, ka nolēma lieki neķēpāties un iet vieglāko ceļu.
Arī man tā ir vismīļākā grāmata, vecais izdevums ar V.Alfejevska ilustrācijām, nezinu,cik reizs izlasīju, bet atkal un atkal pārlasu. Žēl to cilvēku, kas bērnībā nav izlasījuši. Daudz zaudējuši… Es tagad lasu un jūtos kā bērnībā…